Ja cilvēks sevī attīsta vēlmi, kas virzīta uz augstāko, garīgo izzināšanu, tad šīs izlabotās vēlmes iekšienē viņš sāk sajust jaunu realitāti.

Viņš sāk tajā dzīvot tāpat kā patlaban dzīvo šajā pasaulē un pat vēl reālāk, jo garīgie iespaidi nepazūd, nenobālē, nekļūst vājāki.

Cilvēks tiecas augšup. Un līdz ar to viņš sāk saprast, kas ar viņu ik mirkli notiek šeit, šajā pasaulē, kāpēc atgadās dažādi notikumi. Viņš mācās to visu pareizi izmantot, lai vēl vairāk attīstītu savu dvēseli.

Pēc kāda laika viņš kļūst par īstu nākamās pasaules iedzīvotāju. Tas ir, viņš sajūt papildu realitāti līdzās tai pasaulei, kurā eksistē šodien. Ir realitāte, kuru mēs sajūtam dabiskā veidā, tajos maņu orgānos, kurus saņēmām piedzimstot. Taču ir vēl viena realitāte, kura vada mūsu pasauli, uz to iedarbojoties.

Ja mēs izzinātu šo augstāko vadību un zinātu, kā pareizi uz to reaģēt, tad spētu savu dzīvi iekārtot vislabākajā veidā. Ja mēs to nezinām, tad mums nākas ciest.

Jautājums: Tātad, kamēr cilvēks sevī neattīstīs dvēseli, viņā nav dvēseles?

Atbilde: Protams! Nevienā vēl nav dvēseles. Cilvēks piedzimst ar vienu informatīvu garīgo gēnu (rešimo). Tas ir gluži kā sēklas piliens, no kura nākotnē ir jāattīstās dvēselei. Un ja cilvēks to neattīsta, tad viņam dvēseles nav.

No radio raidījuma 103FM, 01.02.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis | Add Comment →