Jautājums: Ir zināms, ka saskarsmes vide ietekmē cilvēku. Tomēr, kā tas izpaužas praktiski, īsti nav saprotams. Daudzi cilvēki apgalvo: vieta un apkārtējā sabiedrība, kurā viņi izauguši, ir atstājuši uz viņiem tik milzīgu iespaidu, ka viņi to jūt, burtiski, visas dzīves garumā.

Kā var būt, ka konkrēta vieta veido cilvēku kā personību?

Atbilde: Piedzimstot, cilvēks ir kā neliela egoistiska vēlme, kas vēlas gūt baudu. Taču, ko baudīt? No kā attālināties, pēc kā tiekties?

Kam dot priekšroku, kādas vērtības pieņemt? Viņam tā visa nav, viņu nepieciešams piepildīt kā jaunu datoru ar programmām, saskaņā ar kurām viņš strādās.

Tādēļ nav jābrīnās, ka mūs piepilda tuvākā sabiedrība: māja, pagalms, rajons, kopiena. Tas tik ļoti mūs ietekmē, ka mēs nespējam no šī spiediena atbrīvoties, nevaram sevi atjaunināt, ieviest jaunas programmas veco vietā.

Ne velti pastāv tāds jēdziens kā „dzimtā valoda”. Tā ir programma, kuru esmu uzsūcis, lai atbilstoši tai komentētu notiekošo manā dzīvē. Mēdz gadīties, ka cilvēki pārvalda pat divdesmit valodas, bet dziļi sevī, viņi visas parādības neapzināti tulko dzimtajā valodā.

Tamlīdzīga iekšēja programma ir ne tikai dzimtajai valodai, bet arī mūsu uzvedībai. Visas tās normas, kuras mēs esam saņēmuši bērnībā – kādai jābūt ģimenei, pagalmam, kvartālam, paliek manī kā standarts, šablons, atbilstoši kuram es pārbaudu apkārtējos.

Piemēram, mans amerikāņu paziņa, slavens jurists, simpozijā satika bērnības draugu. Kad viņi sāka atcerēties bijušo, viņu saikne izrādījās tik stipra, ka viņi nespēja šķirties.

Un viņi vēlējās sadarboties, veikt pētījumus, rakstīt rakstus, sazināties tieši viens ar otru. Un tas Amerikā – valstī, kur cilvēki bez grūtībām maina dzīvesvietu un nereti uztur tikai formālas savstarpējās attiecības!

Jautājums: Tātad rajons, kur es izaugu, tā ir lēca, caur kuru es skatos uz dzīvi. Kā tas ietekmē manu drošību, pārliecību par sevi?

Atbilde: Sākumā es biju mātes klēpī, pēc tam man bija šūpulis, istaba, dzīvoklis, attiecības ar radiniekiem, kaimiņiem. Māja, pagalms, rajons – tāds ir manas attīstības loks un atdalīšanās. Es izeju no mājām, taču pēc tam atgriežos. Katru reizi es ienāku arvien plašākā sabiedrības lokā, bet tikai tur, kur jūtos pārliecināti. Tai pat laikā man pastāvīgi jājūt saikne ar savu izcelsmes vietu.

Mana drošība ir atkarīga no tā, cik lielā mērā es atbilstu apkārtējiem.

Ja es nokļūstu nedraudzīgā vidē, pret mani izturas kā pret ienaidnieku un acumirklī, gluži kā vīrusu, grib iznīcināt. Svešinieku pieņem tikai tad, ja no viņa ir kāds labums. Piemēram, ja runa ir par slavenu aktieri vai izcilu zinātnieku, cilvēki ir gatavi piekāpties un izrādīt viņam cieņu.

Ja man apkārt ir slikti cilvēki, man ir jāaizsargājas vai jākļūst tādam kā viņi, tas ir, jāsaplūst ar viņiem, jāpārņem viņu manieres, uzvedība, likumi. Tas ir zināms fakts, to izmanto politiķi, politologi, sociologi.

Pretējā gadījumā, kā tad diktatoriem izdodas līdz histērijas stāvoklim novest veselu tautu? Viņi izveido nelielu, taču ļoti spēcīgu, draudīgu grupu un tad visi, kas tai pievienojas, jūtas drošībā. Tā, piemēram, bija Krievijā, Vācijā.

No tā izriet, ka katrā cilvēkā ir tieksme atrasties grupā, iekļauties tajā. Mēs tāpat kā mūsu alu priekšteči līdz pat šim laikam tiecamies dzīvot lielā ģimenē. Un ja mēs vēlamies cilvēkos kaut ko mainīt, svarīgi organizēt pareizu sabiedrību, no kuras jaunā paaudze pārņems uzvedības normas un pēc tam tās projicēs visā pasaulē.

No 252. sarunas par jauno dzīvi, 14.11.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni | Add Comment →