Cilvēkam sevi jāiepazīst: kas viņš ir, kā radīts, no kurienes nācis un uz kurieni dosies. Mēs sevi nepazīstam un galvenais, nesaprotam, kas mūs vada?

Mums nav zināms, kas notiks ar mums pēc mirkļa, kādēļ pēkšņi mums parādās kaut kādas vēlmes – kas mūs virza un uz kādu mērķi? Kādu ceļu esam nogājuši, lai sasniegtu šodienas stāvokli?

Beigu beigās mums noliktais laiks uz šīs zemes beidzas un ko mēs esam ieguvuši šajā dzīvē kopš dzimšanas līdz nāvei: vai esam ieguvuši dvēseli, lielu garīgu tilpni, kurā var sajust nākamo pasauli? Kā teikts: „Savu pasauli atklāsi šajā dzīvē”.

Tas ir, mums jāsasniedz garīgā pasaule nevis pēc savas nāves, bet pirms tās. Tāpat kā to darīja lielie kabalisti, no kuriem daži garīgo izzināšanu sasniedza būdami vēl ļoti jauni un par to uzrakstīja savās grāmatās.

Kabalas zinātne balstās uz to, ka cilvēki strādāja ar sevi, attīstīja sevī papildu, sesto maņu orgānu, ko dēvē par dvēseli, sajuta tajā garīgo pasauli un par to uzrakstīja. Kabalas grāmatas stāsta par to, kā cilvēks attīstās un ko atbilstoši tam viņš izzina.

Jaunais uztveres orgāns, tā saucamā „dvēsele”, arī sastāv no piecām daļām, līdzīgi redzei, dzirdei, ožai, garšai, taustei, kurus dēvē par Keter, Hohma, Bina, Zeir Anpin, Malhut. Mēs sākam justies kā eksistējoši paralēli šai zemes dzīvei vēl vienā dimensijā, ko dēvē par garīgo pasauli.

Garīgajā pasaulē mēs jūtam mūžīgu, pilnīgu eksistenci. Mūsu pasaulē dzīve aizrit neatgriezeniski. Turpretī garīgā dzīve ir bezgalīga un neierobežota plūsma, tās jauda ir atkarīga no cilvēka sasniegtā līmeņa. Garīgajā pasaulē neeksistē laika kategorija.

Atbilstoši Einšteina teorijai pat mūsu pasaulē laiks ir nosacīts un ir iespējams pacelties virs tā.

No radio 103FM pārraides, 01.02.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Dvēsele un ķermenis, Kabala, Realitātes uztvere | Add Comment →