Brīvprātīgie vergi

Un, ja tavs brālis pie tevis panīkst un tev tiek pārdots, tad tev nebūs viņu kalpināt kā vergu. Kā algādzis un kā piedzīvotājs, lai viņš pie tevis dzīvo līdz gaviļu gadam un pie tevis lai kalpo.
Tad lai viņš no tevis aiziet brīvs, viņš pats un viņa bērni līdz ar viņu, lai viņš iet atpakaļ pie savas cilts un lai atkal atgriežas savu tēvu īpašumā. [Tora, Levitu grāmata, Be – ar, 25:39 – 25:41]

Ja man ir vēlmes, kuras nav spējīgas pastāvēt atsevišķi, man tās ir jāpatur un ar visu nopietnību jāapmāca tā, lai „nostādītu uz kājām’”. Kad pilnīgi pabeigts darbs ar vēlmju kombinēto mezglu, tās aiziet no manis jau kā patstāvīga daļa un turpina savu neatkarīgo pastāvēšanu.

Mēs vienmēr runājam par vēlmēm, nevis par ķermeņiem. Runa ir par shēmu, kurā milzīga vēlme sadalījās sešsimts tūkstošos daļu un tām no jauna jāsavienojas vienai ar otru, lai atkal kļūtu kā viens kopīgs veselums, lai gan tajās joprojām liesmo egoisms un savstarpēja atstumtība. Tas viss paliek, taču to pārklāj un neitralizē mīlestība.

Iznāk, ka tas milzīgais egoisms un tā milzīgā mīlestība, kuru tie, pateicoties egoismam, savstarpēji ģenerēja, paliek un palielina jaudu, iekšējo izzināšanu, iekšēju savienošanos ar Radītāju. Tādēļ visas problēmas, kas rodas, nepieciešamas tikai tādēļ, lai spilgtāk parādītu mūsu vienotības stāvokli ar Radītāju. Viss griežas tikai ap to. Nekā cita nav.

Vergi” ir tās vēlmes, kuras nevar būt patstāvīgas un tādēļ tās it kā tiek pārdotas verdzībā. Tas ir, es piekrītu, lai pār mani kā pār mazu bērnu valdītu kāds lielais, tādēļ ka manī ir ļaunums un es gribu, lai tas, kurš ir lielāks par mani, mani vadītu, citādi novirzīšos uz slikta ceļa. Turklāt es labprātīgi tam piekrītu.

Cilvēks, kurš pats nevar apkalpot savu egoismu, pakļaujas otram cilvēkam (otra lielākajam egoismam) un burtiski pie viņa pielīp – gatavs strādāt ar viņu tikai viņa egoisma labā, tādēļ ka tādā gadījumā lielais viņu aizstāvēs, rūpēsies par viņu. Kā bērns, kurš maksā vecākiem ar to, ka sniedz viņiem baudu.

Tādus daba mūs radīja. Es sniedzu baudu saviem vecākiem, un tādēļ viņi par mani rūpējas. Ja daba nebūtu mani radījusi tādā veidā, ka es sagādāju vecākiem baudu tikai ar savu eksistenci vien, viņi par mani nerūpētos. Tādēļ vergs sniedz baudu savam saimniekam, viņš ir gatavs strādāt viņa labā. Turklāt saimnieks uzņemas atbildību par viņu, par viņa dzīvi un viņa nodrošinājumu.

Mūsu pasaulē mēs nepareizi saprotam, ko nozīmē verdzība. Verdzība ir brīvprātīgs stāvoklis. Līdz brīdim, kamēr es vēlos būt vergs, es par tādu palieku. Taču, ja es pierādīšu, ka vēlos atbrīvoties no verga važām, acumirklī tas notiks. Par to liecina piemērs par iziešanu no Ēģiptes, kas attēlo egoistisko verdzību. Ja es vēlos pamest egoismu, – lūdzu, atliek tikai uzstādīt savas vēlmes: uz ko es esmu spējīgs.

Vai es esmu spējīgs dzīvot patstāvīgi, bez egoisma un nodrošināt sevi ar piepildījumu, uzturu, strādāt pie šī procesa attīstības? Vai man ir saprotams, ka tas nav egoisma vārdā, bet Radītāja vārdā? Kā tam būtu jāīstenojas? Ja es to visu paužu – ceļš ir atvērts.

Jautājums: Tomēr no garīgā viedokļa vergs vēlas, lai viņam būtu saimnieks, jo viņam tas šķiet patīkami, labs stāvoklis. Kādēļ viņam no tā atbrīvoties?

Atbilde: Starp citu, tā tas arī bija. Verdzība nav pakļautība! Taču man ir jāparāda, ka es jau esmu liels, es gribu un varu patstāvīgi rūpēties par sevi un savu ģimeni. Man nav vajadzīgs saimnieks, kurš mani vada, es esmu gatavs vadīt pats. Taču pār mani valdošais egoisms čukst: „Kādēļ tev tas? Kālab? Dzīvo mierīgi!”

Mēs redzam, ka septiņi miljardi cilvēku vēlas būt kā vergi. Nav neviena cilvēka, kurš vēlētos kļūt patstāvīgs Radītāja vietā, tas ir, rūpēties par visiem. To neviens negrib!

Visi vēlas parastu materiālu labklājību, rosās savā starpā, palīdz viens otram savā mazajā noslēgtajā lokā. Tā ir viņu mazā pasaulīte, bet tas, kas ir ārpus tās, viņus neinteresē. Jo mazā lokā visus citus es jūtu kā sevi pašu, bet lielā lokā man ir jāpaceļas virs sava „es”. Tātad sabiedrība vēl nav pietiekami attīstīta.

Es jūtu kopību tikai ar to, kurš līdzīgs man. Es nekaunos viņa priekšā – galvenais, lai es būtu tāds kā viņš, bet viņš kā es. Mēs tiecamies uz to un neatlaidīgi cenšamies to panākt. Viss mūsu eksistences mērķis ir uzturēt savu „dzīvnieku” (fizisko ķermeni), bet cilvēku virzīt uz absolūtas vienlīdzības stāvokli ar visiem citiem.

Tādā sabiedrībā rodas ļoti interesants stāvoklis – dabisks komunisms, kad cilvēki eksistē saskaņā ar dabiskiem dabas likumiem, aprobežojoties tikai ar vitāli nepieciešamo.

Pieņemsim, es uz sava zemes gabala izaudzēju burkānus, kāpostus, kartupeļus. Man ziemai ir pieci maisi kartupeļu, divi maisi kāpostu un vairāk man neko nevajag. Kālab man vēl strādāt un pūlēties kāda cita labā? Un kā tad uz to raudzīsies kaimiņi?! Kādēļ es pēkšņi raušos ārpus sava loka robežām? – Tā mēs arī dzīvojam.

Replika: Apbrīnojami, taču tik tiešām 70 – 80% cilvēku negrib paplašināt savu lauciņu, viņiem pietiek ar to, kas ir.

Atbilde: Tas arī ir dabisks komunisms, kas izpaužas dzīvnieku līmenī. Jo dzīvnieki mežā meklē sev pārtiku tikai vienai dienai, bet rīt iet un meklē kaut ko vēl. Taču cilvēkiem tas izpaužas nedaudz savādāk, viņi zina jau uz priekšu, kas minimāli viņiem nepieciešams, lai sevi nodrošinātu.

Vai no šāda stāvokļa ir iespējams pacelties? Jāmēģina ar kabalas palīdzību, tā attīsta vēlmes nevis negatīvā virzienā – egoistiskā, bet pozitīvā virzienā – altruistiskā. Cilvēkiem vienlīdzīgi pieaugs gan altruistiskā, gan egoistiskā komponente, un tā viņi pakāpeniski veicinās savu augšupeju.

Replika: Interesanti, ka sociologi centās iekustināt cilvēkus, aicinot viņus uzsākt vērienīgu biznesu un saprata, ka nekādā veidā nespēj viņus aizraut ar šo ierosmi.

Atbilde: Bizness tādiem cilvēkiem nozīmē iziet no ierastā līdzsvara. Viņi jūtas pareizā stāvoklī, viņiem ir labi, viņiem vairāk neko nevajag. Viņiem ir ko ģērbt mugurā, ir ko ēst un ar to ir pietiekami. Taču, ja kaut kas kaut kur salūzīs, viņi to nedaudz pielabos, atstutēs uz kāda dēļa un turpinās tāpat dzīvot tālāk. Īsi sakot, kamēr kaut kas neatgadīsies, viņš neko neuzsāks. Tikai liela nepieciešamība spēs piespiest viņu kaut ko izdarīt.

Kabalas zinātnē izklāstīts tieši par šo līmeni, bet tikai ne tādā anarhiskā veidā, kad cilvēkam pilnīgi viss ir nesvarīgs. Kabalā izskaidrots, ka nākamais pareizais cilvēces stāvoklis ir rūpes par sevi un par citiem, bet tikai eksistencei nepieciešamā līmenī, kad viss pārējais tiek veltīts garīgajai attīstībai.

Tādējādi, ja kabalisti dosies pie šādiem cilvēkiem un sāks strādāt ar viņu iekšējo attīstību, atstājot viņus tajā pašā svētlaimīgajā stāvoklī, kurā tie atrodas, tad viņos sāks attīstīties dvēsele. Ja cilvēks strādā tikai savā labā, uzskatot, ka vairāk viņam neko nevajag, tā arī viņš turpinās strādāt savā labā, taču kabalisti attīstīs viņā dvēseli, pievienojot viņam garīgo egoismu, nevis materiālo.

Jautājums: Vai šo cilvēku pašreizējo eksistences stāvokli var dēvēt par verdzisku?

Atbilde: Nē, cilvēkiem tas nozīmē brīvības sajūtu. Es rūpējos par sevi, palīdzu savam kaimiņam, jo pēc tam viņš palīdzēs man. Mēs esam atkarīgi viens no otra. Mēs esam kā viena ģimene. Es nevēlos neko vairāk. Tādēļ es esmu brīvs!

Jautājums: Un ja pie tā pievienot garīgo komponenti, vai var palēnām paplašināt apkārtējo loku?

Atbilde: Nē. Vajag nevis paplašināt saskarsmes loku, bet tikai palielināt saikni starp cilvēkiem. Cilvēki taču dzīvo, lai justos svētlaimīgi viens ar otru. Taču patiesībā tieši kabalisti ievieš starp viņiem šo svētlaimes komponenti.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 12.11.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: