Savstarpējās saprašanās laime

Jautājums: Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēka smadzenes ir īpaši pielāgotas funkcionēšanai sabiedriskajos tīklos. Acīmredzot tas ir noticis dabiskās atlases rezultātā, kad dzīvotspējīgāki izrādījās tie, kuru smadzenes bija spējīgas mijiedarboties ar apkārtējo sabiedrību.

Mums ir spēja just to, ko pārdzīvo citi. Bioloģiski mēs esam radīti tā, lai varētu atbilstoši sazināties viens ar otru. Tādā gadījumā, kāpēc šo saikni mēs vēl šobrīd neredzam praksē?

Atbilde: Mēs visi esam viens ar otru saistīti. Taču problēma ir tajā apstāklī, ka mēs to neapzināmies, jo nepietiekami jūtam šo saikņu tīklu. Ja tas mums sola izdevīgumu, tad tikai ar tādu nosacījumu mēs esam gatavi uz apvienošanos un saikni. Mēs vēlamies atklāt saikni starp mums tikai tādēļ, lai gūtu labumu.

Taču daba mūs māca, ka saikne starp mums eksistē un tai ir jābūt, tikai mēs to atklājam sliktā veidā, jo vēlamies izmantot cilvēkus savā labā. Tikai pie nosacījuma, ka citi dod mums labumu, mēs esam gatavi piekrist viņu eksistencei. Pretējā gadījumā, kālab viņi mums būtu vajadzīgi? Mazāk cilvēku, vairāk skābekļa.

Saprotams, ka katrs egoists spriež tieši tā. Taču daba mūs māca, ka mēs esam savstarpēji saistīti un šī saikne var būt pozitīva vai negatīva.

Negatīvu saikni mēs sajūtam kā krīzi un tad mums atliek tikai izolēties, atdalīt katru valsti, ko dēvē par protekcionismu.

Kādreiz mēs likām lielas cerības uz kopējā tirgus, starptautiskās tirdzniecības, kooperācijas izveidi. Un pēkšņi mēs redzam, ka šī saikne mūs iznīcina, jo uz tās rēķina mēs tikai palielinām savu egoismu, gribot gūt labumu tikai sevi.

Tā mēs noskaidrojam divas lietas. Pirmā: pastāv dabiska tendence, kas saista mūs vienu ar otru. Tā darbojas jau tūkstošiem gadu, un tās pamatā ir visa cilvēciskā sabiedrība ar tās augstajām tehnoloģijām, komunikācijas līdzekļiem, radio un televīziju, laikrakstiem, vilcieniem utt.

Taču vienlaicīgi mums rodas otrs atklājums, proti, ka šī saikne ir negatīva, egoistiska. Ja mūsu saikne būtu citāda, tas ir, veidota uz savstarpējā labuma principiem, tad mēs tikai vinnētu, saņemtu baudu, kļūtu laimīgi.

Tas ir, mums nav nepieciešams pārraut šīs saiknes, bet jāmaina to būtība. Jautājums tikai tajā, kā to izdarīt?

Vispirms, mūsu saiknei ir jāatbilst dabai, tas ir, jābūt uzticīgai un nesavtīgai, kas visus apvieno vienā tautā, vienā cilvēkā, pilnīgi savstarpēji un uz vienlīdzības pamatiem. Tas ir mērķis, kurš mums jāsasniedz.

Katram ir egoistiskas vēlmes un tieksmes izmantot citus. Taču mums ir jāsasniedz tāda ļaunuma apzināšanās, lai spētu dzēst, samazināt cilvēcisko vēlmi izmantot otru cilvēku.

Runa nav par to, lai mazāk ēstu, dzertu, mazāk atpūstos, – ne par ķermeniskajām pamatvēlmēm, kas nepieciešamas fiziskās eksistences uzturēšanai, bet tikai par vēlmēm, kas attiecas uz mūsu saikni vienam ar otru.

Jautājums: Vai nepieciešams iesaldēt tikai sliktās attiecības vienam ar otru, vai vispār visas?

Atbilde: Mums nav labu attiecību vienam ar otru, ir tikai sliktas. Tas ir pirmais posms. Tādēļ vispirms nepieciešams sasniegt ļaunuma apzināšanos savā attieksmē pret citiem, tas ir, saprast, ka šīs attiecības kaitē gan man, gan pārējiem.

Tikai pēc tam mēs sākam attīstīt starp mums labas attiecības. Mēs saprotam, ka tas ir vienīgais, kas var mūs glābt. Citādāk mēs viens otru iznīcināsim un nekad neizkļūsim no krīzes. Krīzes cēlonis ir tikai viens – sliktas attiecības starp cilvēkiem.

Taču, ja mēs vēlamies izlabot mūsu attiecības, tad noskaidrojam, ka vienkārši nespējam labi attiekties viens pret otru. Šādu stāvokli dēvē par verdzību – es esmu savas ļaunās attieksmes vergs pret tuvāko.

Tad mēs sākam meklēt līdzekļus, kas ļauj izlabot šīs attiecības, un atklājam, ka mūsu apvienošanās vidū slēpjas spēks, kas spēj pārvērst ļaunās attiecības labajās.

Mūsu organizēto apaļo galdu diskusiju laikā turpat uz vietas mēs pārliecināmies, ka tas ir iespējams. Pieliekot tikai nelielas pūles, lai apvienotos aplī, kas sastāv no desmit cilvēkiem un savā starpā runājot, mēs nedaudz mazinām savu egoismu un cenšamies sasniegt saskaņu, saikni.

Mēs apspriežam kādu tēmu, kas skar attiecību uzlabošanu starp cilvēkiem un pēkšņi atklājam, ka starp mums izpaužas neparasts spēks, siltums, patīkamas savstarpējās sapratnes jūtas, līdzjūtība. Es esmu gatavs just līdzi citu nelaimēm, viņi jūt līdzi manām problēmām.

Mēs visi varam būt slimi, nabadzīgi, izsalkuši, taču, pateicoties šai saiknei, mēs sajutīsim piepildījumu. Interesanta lieta: apvienošanās sajūta neattiecas uz kādu personiski – tā rodas starp mums, pārvarot mūsu egoismu, egoistisko attieksmi vienam pret otru.

Šīs jūtas ir augstākas par egoismu. Tas ir mīlestības spēks, līdzjūtība vienam pret otru, kas piepilda mūs visus ar laimi.

No 242. sarunas par jauno dzīvi, 17.10.2013.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: