Ilgstošu laiku studējot kabalu, cilvēks pakāpeniski maina savu pacēlumu un kritumu, labestības un ļaunuma definējumu. Iepriekš viņš visu vērtēja attiecībā pret savu vēlmi gūt baudu, tas ir, egoismu, tieksmi gūt panākumus.

Taču patlaban viņš redz, ka panākumi garīgajā tiek vērtēti ne tā kā materiālais mūsu pasaulē, tas ir, ne pēc kritērija apsteigt visus, vairāk saprast, būt garīgi stiprākam, tuvāk par visiem nonākt pie augstākā spēka.

Viņa attieksme pilnībā mainās. Par garīgo pacēlumu viņš uzskata tādu stāvokli, kad neko neprasa sev, bet vairāk mīl citus un rūpējas par viņiem. Viņš vēlas augstākajam spēkam sniegt prieku tik pašaizliedzīgi, ka pat nevēlas, lai šis spēks par viņu zinātu.

Viņš tiecas darīt labu. Un tad viņš sāk sevi pārbaudīt: vai viņš ir spējīgs atdot tikai augstākajam spēkam, jo tas ir augstāk par viņu, jeb ir gatavs uz tādu pašu attieksmi pret katru šīs pasaules cilvēku? Tā viņš noskaidro savu attieksmi pret cilvēkiem, jo ir teikts, ka no mīlestības pret cilvēkiem nonāk pie mīlestības pret Radītāju.

Cilvēks iziet daudzus stāvokļus, tas ir process, kas aizņem vairākus gadus. Viņam tas ir jāiziet, līdz tiks izlabotas visas viņa galvenās iekšējās īpašības. Un tad viņš jūt, ka viņā rodas tāda pagaisma, kura vairs nenāk un neizzūd, bet daudzmaz ir pastāvīga.

Šis mirdzums palīdz viņam īstenot jau sen iecerēto: atcelt savu egoismu jebkurā stāvoklī, lai kas ar viņu notiktu, redzēt, ka katrs stāvoklis nāk no vienīgā augstākā spēka. Un tāpēc šis stāvoklis ir pilnīgs un mūžīgs, gluži kā Paradīzē.

Tikai atceļot savu egoismu, var izdarīt tā, lai vienmēr justos labestības pasaulē, neatkarīgi no tā, kas ar tevi notiek. Un cilvēks vēlas sajust labo nevis tādēļ, ka tas ir patīkami, bet tāpēc, ka tādā veidā viņš identificē sevi ar augstāko spēku.

Tagad taču viņš saprot, ka jau pašā sākumā pastāvīgi ir atradies tikai vienā stāvoklī, kas ir absolūta pilnība. Un tikai mūsu neizlabotās vēlmes, kas sašķēlās radīšanas sākumā, grēkā krišanas laikā pie Laba un Ļauna Atzīšanas Koka, bojā mums visu ainu. Mēs uz visu raugāmies caur savu egoismu un tāpēc redzam tādu sabojātu pasauli.

Taču, ja mēs pacelsimies virs sava egoisma un to atcelsim, mēs redzēsim reālo pasauli, tas ir, bezgalīgu, pilnīgu un mūžīgu.

Jautājums: Reizēm cilvēks pārdzīvo neparastu sajūtu, it kā viņa sirds paplašinās, un visa pasaule savienojas vispārējā harmonijā un vienā plūsmā. Kāpēc mēs nevaram pastāvīgi redzēt tādu pasauli?

Atbilde: Mēs neredzam pasaules patieso ainu, jo mūsu egoisms visu apgriež pilnīgi otrādi. Rezultātā labestības vietā mēs redzam ļaunumu.

Visi noziegumi, kurus redzam mūsu pasaulē, mums šķiet tādi mūsu neizlaboto īpašību dēļ. Ja mēs šīs īpašības izlabotu, tad redzētu, ka pasaule ir labestības pilna un tajā nav nekā cita, izņemot labo spēku.

No 513. sarunas par jauno dzīvi, 29.01.2015.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →