Jautājums: Mēs bieži novērojam, kā cilvēku vidū izplatās noteikts garastāvoklis. Tieksme mainīties, nomest lieko svaru, laimes sajūta vai nomāktība – viss izplatās it kā gaisa pilienu veidā. Kā tādā gadījumā uztvert savas sajūtas: kā savas personīgās vai kā tādas, kuras uzspiedusi sabiedrība?

Atbilde: Jo vairāk mēs iedziļināmies dabas sistēmā, jo skaidrāk redzam, ka visi ir atkarīgi no visiem. Tā ir dziļa savstarpēja saikne, kas sastāv no tūkstošiem attiecību starp mums. Protams, mēs to neapzināmies, taču saikne paliek, tā ir pastāvīga, un es to nevaru ignorēt.

Sajūtās es varu atdalīties, noslēpties uz neapdzīvotas salas vai dziļā mežā. Taču atbilstoši manam attālinājumam no sabiedrības, es nolemju sevi aprobežotai, nelaimīgai dzīvei. Piemēram, ja es viens pats nokļūtu kosmosā, ļoti ātri atklātu, ka visas manas jūtas ir atrofējušās – kā šūnai vai nelielam orgānam, kuru atdalījuši no ķermeņa.

Ļoti svarīgi ir izprast mūsu savstarpējās saiknes pakāpi, jo tas mūs liek patiesajā stāvoklī attiecībā pret apkārtējiem. Vispirms, tas skar cilvēcisko sabiedrību: kādā veidā man jābūt ar to saistītam?

Kā šīs saiknes atklāt un iemācīties tās sajust? Kādā veidā dot un saņemt? Tāds, principā, ir mūsu mērķis, un tas nozīmē, ka mums jāapgūst integrālā sistēma – līdzeklis, kas ļauj sasniegt laimīgu dzīvi.

Jautājums: Ja mūsos kaut kas ir neizlabots un mēs jūtam iemeslu, tad instinktīvi sākam par sevi rūpēties.

Atbilde: Mums nav fizioloģisku vai psihisku slimību, nav personīgu, ģimenes, kopīgu vai globālu problēmu, ir tikai neizlabota sistēma, kurā mēs atrodamies. Tādēļ mēs redzam, ka politika, ekonomika, finanses, valstu un tautu dzīve ir sajauktas kopā un atkarīgas viena no otras.

Ja es cenšos valdīt pār kādu, tad noteikti saņemšu atgriezenisku reakciju. Savā laikā Eiropa gribēja valdīt pār Āfriku un Āziju, taču patlaban tā pati ir emigrantu varā.

Jautājums: Tātad, ja manī kaut kas ir neizlabots, vai iemesls jāmeklē sevī?

Atbilde: Iemesls nav manī – lūk, tas ir interesanti! Ne jau es esmu vainīgs tajā, ka esmu tāds, bet vispārējā sistēma. Taču es varu palīdzēt sistēmai mainīties, un tad tā iedarbosies uz mani. Patiesībā integrālās audzināšanas metode cilvēkam sniedz sapratni, kā veidota pasaule un kā mēs to varam pārvaldīt.

Jautājums: Pieņemsim, es esmu sapratis, ka mans stāvoklis ir izveidojies no kopējās sistēmas stāvokļa, ko man praktiski darīt ar šo sapratni?

Atbilde: Tu atnāc uz cilvēku grupu, kuri tāpat kā tu vēlas paaugstināt savas dzīves kvalitāti. Piemēram, mēs esam 10 cilvēki, un mēs sākam savienoties viens ar otru ar dažādu uzdevumu un spēļu palīdzību.

Ja mēs pareizi savienosimies, tad sāksim sajust saikni, kas sniedzas virs mūsu egoisma, personīgajām motivācijām un ieradumiem. Reizēm šādas sajūtas rodas cilvēku grupā, kuri saistīti ar kopēju misiju, vai ģimenē, kurā personīgās intereses dod priekšroku kolektīvajām.

Tajā mirklī, kad mēs savienojamies un kļūstam kā viens, šis „viens” pārvēršas integrālā sajūtā. Caur to mēs sākam uztvert pasaulē esošo integrālo spēku tāpat kā satelīta „šķīvis” uztver signālus no kosmosa.

Jautājums: Kā šī informācija man palīdzēs dzīvē?

Atbilde: Sabiedrība ir slēgtā sistēma. Ja tiks līdzsvarotas mazās daļas – desmitnieki, par kuriem mēs runājām, tas noteikti atveseļos visu cilvēcisko sabiedrību. Pakāpeniski cilvēki redzēs, ka ar šīs pieejas palīdzību var izlabot visus cilvēka trūkumus.

No 250. sarunas par jauno dzīvi, 12.11.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Krīze un globalizācija | Add Comment →