Cerība ārstē

Ābrams novilka precīzu robežu starp īstenību, dabu, cilvēcisko prātu, kas to izpēta, iespēju virzīties uz priekšu, lai sasniegtu līmeni „cilvēks”, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka – un, no otras puses, visdažādākajām mistikām un ticībām. Tā pat nav reliģija, kur viss ir stingri organizēts, bet tumša māņticība.

Ābrams atklāja kabalas zinātni, kas sniedz cilvēkam zināšanas par Radītāju, un ir reliģija, kur arī darbojas precīzi likumi, kas uzliek cilvēkam stingrus ierobežojumus.

Reliģija ir sabiedriskie ierobežojumi, kas cilvēku pamatīgi sasaista un neļauj viņam patvaļīgi rīkoties. Tas ir tāds kā papildu spiediens, kas sola atalgojumu vai sodu šajā pasaulē un nākamajā pasaulē, tas ir, paradīzi vai elli.

Taču starp šiem diviem virzieniem: kabalu (zinātni par augstāko spēku) un reliģiju ir kāda pelēka zona. Tas izriet no tā, ka cilvēkus vairs neapmierina reliģiskie ierobežojumi un viņi cenšas uzzināt kaut ko par sevi: kāds ir mans liktenis, kas ar mani būs, kā var gūt panākumus dzīvē un kā pasargāt sevi no nelaimēm?

Viņiem rodas praktiski jautājumi. Viņi jautā nevis par nākamo pasauli, kuru mums sola reliģijas, bet par savu ikdienas dzīvi. Viņiem ir svarīgi panākumi šodien un tāpēc vini meklē kaut kādus līdzekļus: svētību, amuletus, kas spēj pasargāt viņus pašus un viņu bērnus, tie ir parasti simboli, kas dod cilvēkam pārliecību un cerību nākotnei.

Un patiešām, šīs cerības uz labāko, kas rodas cilvēkā no tā, ka viņš ir nopircis kameju, apsējis sarkanu diegu ap roku, nēsā kādu simbolisku rotājumu, dod viņam spēku kā labs psiholoģisks atbalsts. Cilvēki ir gatavi dārgi maksāt par to, lai justos aizsargāti, mierīgi, droši, priecīgi.

Un tas patiešām ārstē. Ir zināms, cik ļoti iekšējā pārliecība palīdz cilvēkam, atmodinot slēptās organisma rezerves, kas ir spējīgas viņu uzturēt un izārstēt. Tādēļ nedrīkst vienkārši izsvītrot visas šīs metodes un teikt, ka tās nestrādā. Tās strādā, bet tieši racionālā jomā, bez jebkādas mistikas, lai gan nāk no iracionāla avota.

Tādēļ starp kabalu un reliģiju pastāv šis pelēkais starpposms. Piemēram, Anglijā, cilvēks pirms pārceļas uz citu dzīvokli, izsauc speciālu dienestu, kas attīra to no visiem „ļaunajiem gariem”. Visām šīm māņticībām ir tiesības pastāvēt un pret to ir jāattiecas nopietni, jo tas cilvēkiem sniedz drošuma sajūtu.

Šajā pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kuri tiecas atklāt Radītāju un kuriem svarīga kabalas zinātne. Ir daudz cilvēku, kuri zināmā veidā attiecas uz reliģiju. Taču jebkurā cilvēkā var rast zināmu saikni ar šo pelēko starpposmu – ikviens tic sava veida zīmēm un simboliem, kas sniedz viņiem atbalstu dzīvē.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed