„Cilvēka sirds ir ļauna kopš jaunības”

Jautājums: Sava ceļojuma beigās, piedzīvojot visu, ko tik var dzīvē piedzīvot, Zālamans „Ekleziasts” saka: „Bīsties Dieva, glabā viņa baušļus, jo tajā ir viss cilvēks”. Ko tad viņš dzīves beigās saprata?

Atbilde: Cilvēks ir radīts, lai realizētu dabas likumus. Tie jāapgūst un jāpilda. Dabas likums, kā klāsta Tora, ir vienkāršs: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Ja tu sasniedz šo slieksni, tad sasniedz laimi – vienkārši un viennozīmīgi. Radītājs ir daba, tev saka: „Es radīju ļauno sākotni un iedevu Toru tās labošanai, gaismu, kas atgriež pie Avota”. Mums jāpilda šī vienīgā formula, un tad viss būs kārtībā.

Tādēļ, ka visas cilvēka vēlmes ir egoistiskas: „cilvēka sirds ir ļauna kopš jaunības”, tas ir, viņš visu grib saņemt savā labā. Tāpēc šo vēlmju realizācija nenoved pie laimes. Cilvēks sasniedz laimi tikai pie nosacījuma, ka šajās vēlmēs atrod pareizu attieksmi pret tuvāko un tās realizē atdeves formā.

Šo atdeves veidu dēvē par evel (rosība) – tu koncentrējies tikai uz to. Šis teikums ir jāuztver kā pozitīvs, nevis negatīvs. Un tad „evel – evilim!”, tas ir, rosība rosās, taču ar izsaukuma zīmi galā, nevis daudzpunktiem.

Es vēlos savienoties ar visiem tā, lai piepildītu viņu vēlmes. Un viņi piepildīs manas vēlmes. Tā savstarpēji mēs varam „pabarot” viens otru: es – tevi un tu – mani. Taču nekad neviens nevar piepildīt pats sevi.

Jautājums: Mēģināsim turpināt ceļojumu. Pieņemsim, šodien viņš to atklāja. Vai ir iespējams, ka pēc gada viņš palūkosies atpakaļ un teiks, ka laimes atkal nav?

Atbilde: Savienojoties ar visiem kopā, tu veido sabiedrību, kur visi ir iekļauti vienā veselumā, visi piepilda visus. Tur nav ierobežojumu – tā ir tāda kā bezgalīga sabiedrība, līdzīga aplim. Šis aplis nekad nebeidzas, tajā pastāvīgi atjaunojas kopīgā vēlme un piepildījums.

Un tad tiek sasniegta tāda kopēja dzīve, ka es it kā paceļos virs sevis un jūtu visus. Es it kā atvados no sava dzīvnieciskā ķermeņa, atdalos no tā un sasniedzu gara sajūtu, kas atrodas ārpus manis. Es dzīvoju citos un tajā jūtu bezgalīgu dzīvi.

Tai pat laikā es sāku just savu dzīvi garīgajā, virtuālajā formā, ārpus sevis. Es ienāku pavisam citā dimensijā, paceļos virs dzīves, nāves un laika sajūtas. Tā es iegūstu jaunu psiholoģisku stāvokli. Tas mums ir jāsasniedz un tādēļ to dēvē par evel – tvaiku.

No 187. sarunas par jauno dzīvi, 23.05.2013.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: