Vienīgais noziedznieks pasaulē

No raksta „Nav neviena cita izņemot Viņu” (Šamati Nr.1): Un lai kā cilvēks pūlētos sevi pārvarēt, arvien redz, ka atrodas tālu no svētuma, salīdzinot ar citiem strādājošajiem, kuri jūtas pilnībā vienoti ar Radītāju. Turklāt viņam allaž ir sūdzības un pretenzijas, un nespēj attaisnot Radītāja attieksmi pret viņu. Un tas sāpina viņu – kāpēc viņš neatrodas saskaņā ar Radītāju? Līdz nonāk pie sajūtas, ka viņā patiešām nav svētuma.

Es redzu, ka visi mani nodomi un vēlmes ir egoistiski. Es gribu savienoties ar biedriem un atklāt starp viņiem Rādītāju, lai spētu atdot Viņam. Tomēr pēc visām savām pūlēm, atklāju, ka tas pilnībā nav man raksturīgi.

Un pat ja reizēm saņem kādu atmodu no augšienes, kas viņu uz kādu laiku atdzīvina, tūdaļ pat krīt atpakaļ maziskuma stāvoklī.

Tas nozīmē, ka es jau uztveru savus kāpumus un kritumus, spriežot pēc tā, cik ļoti es caur grupu raizējos par Radītāju, kurš man jāatklāj tās iekšienē, cik ļoti tiecos visā redzēt vienīgo un labo augstāko vadību. Grupā es atklāju atbilstošas īpašības, tomēr saprotu, ka pats neesmu spējīgs tajā piedalīties.

Iznāk, ka neviens nav vainīgs, izņemot mani. Parastus cilvēkus no ielas pilnībā vada Radītājs, dabiskā, instinktīvā veidā. Un tādēļ viņi ne par ko nav atbildīgi un ir absolūti taisnie. Jo viņi tikai pilda Radītāja pavēles, nevis paši personīgi ko izlemj.

Taču mani biedri, kā es redzu, atdeves labā iegulda visus spēkus. Un vienīgais noziedznieks, kurš ir palicis šajā pasaulē, kurš vēlētos pārvarēt egoismu, taču nespēj – esmu es. Iznāk, ka tikai no manis ir atkarīgs visas kopīgās dvēseles kopējais stāvoklis.

Tādēļ no manu pūļu rezultāta ir atkarīgs Radītāja stāvoklis. Radītājs spēs gūt baudu no radījumiem un tiem atklāties, taču tikai pie nosacījuma, ja es pievienošu savu „monētu”. Bez tā Radītājs negūs baudu, un es pie tā būšu vainīgs.

Cilvēkam pastāvīgi jāpūlas iet saplūsmes ceļu ar Radītāju, lai visas viņa domas būtu par Viņu. Un ja arī atrodas visbriesmīgākajā stāvoklī, kad nevar būt lielāka krituma kā šis, nav jāiziet no Radītāja varas, sakot, ka ir cita vara, kas neļauj viņam ienākt svētumā un ka tās spēkos ir darīt labu vai ļaunu. Tas nozīmē, ka nedrīkst domāt, it kā vara ir nešķīstajiem spēkiem un ka tie neļauj cilvēkam darīt labus darbus un iet Radītāja ceļu, gluži otrādi, jāatceras, ka viss nāk no Radītāja.

No vienas puses mums ir jāpiekrīt visam, kas ar mums notiek. Un es nevaru piekrist tikai vienam, tam, ka visos šajos notikumos nevaru attaisnot Radītāju, Viņam pateikties un slavēt. Tikai tas vien man sagādā sāpes.

Un, protams, es raizējos nevis par sevi, bet par to, ka nevaru pievienot savu trūkstošo daļiņu veselā kopējā tilpnē, lai Radītājs varētu tajā atklāties un gūt no tā baudu.

No nodarbības: no Grāmatas „Šamati”, 29.10.2014.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: