No raksta „Nav neviena cita, izņemot Viņu” („Šamati”, 1. raksts): Cilvēkam sūta domas un prātojumus, kas vērsti pret garīgo darbu. Tas viss tādēļ, lai viņš redzētu, ka viņam ar Radītāju nav vienotības pilnības.

Cilvēks nav spējīgs pārvarēt domas un vēlmes, kas rodas viņa prātā un sirdī. Viens viņš netiks galā bez savas saskarsmes vides, kas viņu atbalstītu. Nepieciešams, lai viņam apkārt būtu daudz tādu pašu kā viņš, kuri atbilstoši viņa stāvoklim, rādītu viņam labu piemēru.

Labvēlīga saskarsmes vide ir biedri, kuri pārdzīvo aptuveni tos pašus stāvokļus, katrs atbilstoši viņa personīgajiem informatīvajiem gēniem. Taču visiem ir viens nodoms, viens mērķis, visi saprot, ko vajag darīt. Un pat tad, ja viņi nesaprot, galvenais, lai viņi censtos rādīt viens otram labu piemēru.

Kad mēs pāriesim uz nākošo garīgā darba etapu un iegūsim spēku, tad apkārtējie spēlēsies ar mums citādi, demonstrējot nevērību pret mērķi, kā tas bija Kockā, pazīstamā kabalistu grupā.

Ja man ir ekrāns, gaismas, tilpnes, tad grupa var man palīdzēt, lai man ceļā nebūtu jāgaida nākamais šķērslis. Grupa pati liks man šķēršļus, kurus man nāksies pārvarēt. Un to dēvē par „laika paātrināšanas” ceļu, dabiskās attīstības ceļa vietā.

Kādēļ man gaidīt, kad es saņemšu no augšienes sirds apgrūtinājumu, ja sabiedrība man to var nodrošināt. Biedri man demonstrēs savu it kā nevērību pret garīgo ceļu, bet es centīšos viņus attaisnot, sakot, ka tā nav taisnība, un es neredzu patiesību savas sabojātības dēļ.

Tādā veidā mēs ciešanu ceļu pārvēršam gaismas ceļā, katru reizi liekot biedriem pārvarēt jaunus šķēršļus, tādējādi viņus pasteidzinot, piespiežot strādāt atdodošās vēlmes un virzīties uz priekšu.

Tomēr tas ir piemērots tikai lieliem kabalistiem. Pagaidām, mums vajag izrādīt biedriem savu iedvesmu no mērķa – tādā veidā, lai sasniegtu mahsomu, ciešanu ceļu pārvērš gaismas ceļā. Šodien mūsu pienākums kalpot katram biedram kā virzošais spēks.

Pirmais sagatavošanās etaps, lai sasniegtu īstu garīgo dzīvi, ir tajā, lai sasniegtu sajūtu, ka atrodies svētā sabiedrībā. Man jāredz, ka visi ir daudz augstāk par mani un es vispār neesmu cienīgs atrasties starp tādiem cilvēkiem. Es neesmu spējīgs viņus attaisnot un novērtēt viņu lielumu.

Man jācenšas saredzēt, ka viņos dzīvo Radītājs, iztēloties to vismaz mākslīgi, meklēt, kā izveidot savas attiecības ar grupu. Taču patiesais „lo lišma” stāvoklis sākas no tā, ka es redzu visus biedrus kā diženus. Un tad man ir iespēja uz viņu rēķina šajā stāvoklī virzīties uz priekšu. Tas nozīmē, ka es esmu pareizi sevi ievirzījis stāvoklī „lo lišma”.

Но до этого во мне не может появиться потребность в любви к Творцу, если имеется в виду духовная потребность, а не материальная, корыстная, как все хотят. Здесь у нас есть очень четкие признаки, судя по нашему отношению к окружению, по которому можно проверить свое состояние.

Tagad sabiedrība var mani piepildīt ar dzinējspēku, jo es visus redzu kā diženus un tiecos atrasties starp viņiem. Es vēlos viņiem pieķerties un no viņiem mācīties, būt vismazākam starp viņiem, galvenais būt kopā. Tā jau ir pareiza attieksme, kurā no „lo lišma” es tuvojos „lišma”.

Es jau esmu pareizi iekļāvies kopīgajā dvēselē un atzīstu, ka Radītājs irbiedros. Viss, kas man trūkst – pieķerties viņiem. Tas nozīmē, ka es tiecos sasniegt mīlestību pret biedriem un tad, no šīs mīlestības uz mīlestību pret Radītāju.

Taču līdz tam manī nevar rasties nepieciešamība pēc mīlestības pret Radītāju, ja runa ir par garīgā nepieciešamību, nevis materiālo, savtīgo, kā grib visi. Te mums ir ļoti skaidras pazīmes, spriežot pēc mūsu attieksmes pret grupu, pateicoties kurai var pārbaudīt savu stāvokli.

No nodarbības pēc raksta no grāmatas „Šamati”, 29.10.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →