Īsie stāsti. Pēdējā trimda

Pēc tam, kad ebreju tauta iegāja Izraēlas zemē, tas ir, sasniedza tādu savienošanās stāvokli, kad sāka savstarpēji strādāt, lai izveidotu starp viņiem mīlestību, labestību un pilnīgu iekļaušanos vienam otrā, radās jauni vadītāji – valdnieks Dāvids un pravieši, kuri dzīvoja katrā paaudzē.

Tie bija diženi kabalisti, kuri turpināja Ābrama ceļu, strādājot pie tā, lai tauta būtu vienota, palīdzot tai apvienoties un nodarboties ar nākamās paaudzes audzināšanu.

Tomēr egoisms viņos pakāpeniski palielinājās, izraisot cilvēku atdalīšanos vienam no otra un šo procesu nebija iespējams apturēt.

Tas bija nepieciešams gan vēsturiski, gan dialektiski, par cik Izraēlas tautai bija jāparāda visai pasaulei piemērs, kā pareizi dzīvot.

Tādēļ, sasniedzot Izraēlas zemi, viņi sāka atdalīties viens no otra, lai nonāktu stāvoklī „trimda” („galut”), kādu noteiktu laiku dzīvotu starp pasaules tautām, dodot tām garīgā stāvokļa iedīgļus reliģijas, zinātnes, kultūras un tamlīdzīgā veidā, un beidzoties kādam laika sprīdim, sāktu veicināt šo tautu augšupeju.

Lejupslīde no līmeņa „Izraēlas zeme” līdz stāvoklim, kurā rabīna Akivas laikā tauta pilnībā sevi iedzina nemotivēta naida sajūtā, turpinājās aptuveni 800 gadu garumā.

Rabīns Akiva – dižens garīgais skolotājs, kurš visus aicināja darboties mīlestības un savstarpējas saiknes vārdā, jautāja: „Kāpēc mēs nepildām noteikumu „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”?! Tas taču ir galvenais Toras likums!” Taču viņā vairs neviens neklausījās.

Cilvēki bija tik dziļi iegrimuši nemotivētā naidā, ka tika izraidīti no Izraēlas zemes. Starp viņiem zuda visas saiknes, jo īpašība, kas viņus savienoja, izzuda, un atdaloties viens no otra, viņi izklīda pa visu pasauli.

Tā Izraēlas tauta nokrita, nonākot līmenī „pasaules tautas”, pilnībā aizmirstot par to, ka kādreiz bija izzinājuši un sajutuši augstāko pasauli. Tādā stāvoklī mēs eksistējam līdz pat mūsdienām.

Tomēr līdz ar to mēs izpildījām radīšanas programmas zināmu daļu: devām pasaules tautām reliģiju, kultūru, filozofiju, zinātni utt. Viduslaiku filozofi rakstīja, ka tas viss nācis no kabalas – no mūsu patiesās Toras.

Rabīnam Akiva bija dižens māceklis – rabijs Šimons Bar Johajs (Rašbi), kurš no sava skolotāja pārņēma metodiku un izklāstīja to Grāmatā Zoar. Šī grāmata ir īpaša. 2000 gadu laikā tā tiek pārmantota no paaudzes paaudzē.

Mūsu ēras 16.gs. parādījās vēl viens dižens kabalists – ARI. Viņš izveidoja kabalas metodi mums ērtā un saprotamā veidā.

Turklāt 20.gs. sākumā cits izcils kabalists, Bāls Sulams (rabīns Jehuda Ašlags), pielāgoja Grāmatu Zoar un ARI kabalu mūsdienu paaudzei saprotamā valodā. Viņš radīja zinātnisko praktisko kabalu, ar kuras palīdzību var saprast pasauli, kurā mēs dzīvojam un kā jārīkojas, lai viss universs sasniegtu pilnīgu labošanos, proti, kā izpildīt savu misiju.

Mēs dzīvojam laikā, kad mūsu pienākums ir realizēt kabalas metodi. Pašlaik mēs dzīvojam tajā vēsturiskajā lūzuma punktā, kad atklājas briesmīgs egoistisks pasaules stāvoklis – cilvēce nezina, kurp mērot ceļu un ko ar sevi darīt. Tas mūs var novest pie revolūcijām, kariem, pašiznīcināšanai – pie jebkā. Taču mūsu rokās ir metodika, kas var izglābt pasauli.

Tā ir apvienošanās, savstarpējas mīlestības radīšanas metodika, ar kuras palīdzību pasaule var sasniegt harmoniju un atklāt augstāko spēku, tas ir cilvēces iekšējs pacēlums no mūsu pasaules līmeņa līdz mūžīgai, pilnīgai eksistences pakāpei. To var sasniegt šeit un tagad.

No TV pārraides „Īsie stāsti”, 2. daļa, 22.10.2014.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: