Īsie stāsti. No klīšanas pa tuksnesi līdz pēdējai trimdai

Pēc atrašanās pie Sīnaja kalna Izraēlas tauta sāk strādāt ar sevis pilnveidošanu, iekšēji realizējot labošanās programmu, ko dēvē par „četrdesmit gadu klejojumiem pa tuksnesi”.

Četrdesmit gadi ir laiks (lai gan šeit netiek runāts par laiku kā kategoriju, bet kā par intervālu, mērojot pakāpes), kad viņi paceļas no pilnīga egoisma līmeņa un pa daļām to izlabo, paceļoties līdz pilnīga altruisma līmenim.

Taču tas vēl nenozīmē, ka viņi ir saiknē ar Radītāju. Viņi tikai sasniedz stāvokli, kad atrodas Viņam pretī, bet vēl ar Viņu nesavienojas, jo, lai arī viņiem ir noformējusies savstarpējas atdeves īpašība, tomēr vēl nav savstarpējas mīlestības.

Tagad viņiem sevī jārealizē labošanās, ko dēvē par „savstarpējo mīlestību”, tas ir, jāpāriet no nosacījuma „nedari otram to, ko nevēlies sev” uz nosacījumu „mīli savu tuvāko kā sevi”.

Pirmais nosacījums tika īstenots tuksnesī un nozīmēja, ka cilvēkam vairs nekad neradīsies ne vēlēšanās, ne domas darīt kādam sliktu, lai cik izdevīgi tas viņam liktos.

Tomēr ar to vēl netiek sasniegta noteikuma „mīli savu tuvāko kā sevi” pildīšana, kad var reanimēt sevī visu milzīgo visuma egoismu un mācēt novirzīt to uz altruismu, uz saikni ar citiem.

Tas tiek atrisināts „Izraēlas zemes” iekarošanas procesā, kur atrodas septiņas tautas – septiņas milzīgas egoistiskas īpašības, kuras nepieciešams pārvarēt. Tas tad arī tiek dēvēts par „atbrīvošanas kariem”. Citiem vārdiem, iekarot tautas, izdzīt vai nogalināt tās nozīmē izlabot to egoismu, kas tagad parādās uz pēdējā labošanās pakāpiena Izraēlas zemē.

Izpildot sevī šo labošanos, tauta sasniedz stāvokli „Templis”, tas ir, Radītāja atklāsmi starp viņiem, kas noturēja viņus vienotībā aptuveni 800 gadus pirms Tempļa nopostīšanas.

Pa to laiku notiek daudz dažādas likstas, strauji pacēlumi un kritumi, kari ar Romu un Grieķiju, visa veida nesaskaņas, bet tas viss, lai tikai vēl vairāk nostiprinātu saikni starp viņiem.

Un tauta sasniedz labošanās stāvokli – nonāk pie Radītāja atklāsmes. Viņi zina, kādēļ dzīvo un saprot, ka eksistē mūžīgajā, ideālajā, bezgalīgajā pasaulē. Šīs zemes darbības un augstākās pasaules garīgā izzināšana viņiem bija nedalāmas.

Tomēr pakāpeniski no šī stāvokļa viņi sāka krist, līdz tas pilnībā izzuda no viņu sajūtām.

Rodas jautājums: kādēļ tas tika darīts, ja jau viņi sasniedza pilnīgu labošanos?! Tālab, lai izlabotu pārējos babiloniešus, kuri izklīda pa visu Zemi. Jo viņi visi vēl atrodas seno babiloniešu egoismā, mazā egoistiskajā līmenī. Viņi nav izgājuši ne stadiju Ēģipte, ne stadiju zelta teļš.

Tādēļ Izraēlas tauta, atrodoties augstā līmenī, pārvarot egoismu, no šī līmeņa nokrita un ārēji it kā nonāca citu tautu līmenī, taču tās iekšienē ir milzīgs egoisma potenciāls.

Te arī rodas pretestība starp babiloniešiem, tas ir, ar visu pasauli un Izraēlas tautu, jo šī tauta nejūt piederību zemes civilizācijai. Tajā ir kas savāds, kaut kas, kas nelīdzinās citām tautām.

To var just pēc vissīkākajām izpausmēm. Un lai kā Izraēlas tautas daļas vēlētos līdzināties visiem pārējiem zemes iedzīvotājiem, viņi par tādiem nevar kļūt, viņi nav no šīs pasaules. Viņi ir nokrituši no garīgās pasaules mūsu pasaulē.

No TV pārraides „Īsie stāsti”, 2. daļa, 22.10.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: