Visuma bērni, 6. daļa

Mēs novērojam Saules sistēmu, kā arī planētas, kas riņķo apkārt citām zvaigznēm. Interesanti ir tas, cik lielā mērā šīs sistēmas ir sarežģītas, visas daļas tajās savstarpēji mijiedarbojas. Tūkstošiem gadu vērojot debesis, cilvēki atklāj tur visdažādākās šādu iedarbību pazīmes, un šīs pazīmes ir pareizas.

Piemēram, mums ir grūti iztēloties, kā uz mums iedarbojas Mēness. Atsevišķas parādības mums ir zināmas, bet īstu zināšanu nav.

Protams, kopumā tādā veidā uz mums iedarbojas daudzi spēki, kuri vēl jāizpēta. Visuma iedarbība ir milzīga, taču slēpta no mums mūsu pašu aprobežotības dēļ.

Patiesībā dabā nav nekā slēpta, bet viss ir atkarīgs no pētnieka būtības. Un žēl, ka mēs šim aspektam neveltam pietiekoši lielu uzmanību. Citādi mēs daudz vairāk zinātu par Visumu, tai skaitā, teiksim, par tā paša Mēness iedarbību uz okeāna līmeni, uz gaisu, uz mūsu slimībām utt.

Turpretī cilvēks tiecas pēc tā, ko vēlāk varēs izmantot industrijā, karā utt. Tādas zināšanas viņam liekas vērtīgas. Debesu ķermeņi, tuvie un tālie, nav mūsu kontrolē un nesola nekādu labumu, un tādēļ nepievelk prātus un sirdis, un nepiesaista pietiekošus izmeklēšanas resursus. Agrākos laikos to pētniecībai bija lielāka nozīme.

Viens no Visuma pamata stūrakmeņiem ir visas pasaules gravitātes likums. Kas tas ir – neviens nezina. Gravitātes būtība, tās cēlonis mums nav zināms.

Vispār mēs nekad nezinām īstos iemeslus un pētām tikai sekas, radušās parādības. No tā sastāv visa mūsu zinātne. Tā nesaka: „kāpēc”, bet saka: „kas” un „kā”. Citiem vārdiem, mēs mācāmies izmantot Visuma spēkus un tajā skaitā arī tā vielas. Savā šaurajā diapazonā to darīt mēs mākam. Tomēr šo spēku pirmcēloņus, sākotnējo dabu mēs nevaram izzināt.

Taču būtība ir cita. Mūsu aprobežotība kļūst par problēmu, kad atklājam, ka bez vispārējās sistēmas zināšanām nevaram pastāvēt pat uz savas mazās planētas.

Un tas ir pārsteidzoši. Nedzīvajā, augu un dzīvnieku dabā šādi jautājumi neparādās: „dzīvot vai nedzīvot?”, „kā dzīvot?”. Visas radības instinktīvi, optimālā veidā iekārtojas savā vidē, nevaldot pār to, tiecoties ar minimālām pūlēm sasniegt maksimālu rezultātu. Tādā vienkāršā egoistiskā formā Daba uztur šos līmeņus.

Taču cilvēks nespēj samierināties ar šāda veida pieeju, viņš tiecas mainīt savu apkārtni, mainīt citus un tādēļ ir spiests mācīties, pētīt, atklāt, virzīties uz priekšu. Šis iekšējais impulss ir ielikts mūsu dabā – mums ir jānodrošina sevi ar nepieciešamo zināšanu daudzumu, iespējām un citu potenciālu.

Turklāt mēs tik ļoti alkstam zināt, kālab dzīvojam, ka – lai arī nedaudzi no mums – taču atkal un atkal vērš skatienu Visumā. Tāpēc, ka tas ir mūsu rašanās avots. Zemeslode ir sekas, mūsu šūpulis. Patiesībā mēs esam atnākuši no turienes, no kosmosa, un tur ir mūsu sākums. Kā lai sevi iepazīst, ja mēs neesam pazīstami ar avotu, ar spēkiem, ar cēloni, kas ir izveidojis mūsu planētu un visu, kas uz tās atrodas, ieskaitot mūs?

Ja mēs nopietni pieķertos šim virzienam, tad kaut ko iemācītos. Taču tā vietā mēs raugāmies uz leju, uz savu mazo „lodīti” un līdzīgi bērniem smilškastē: kurš šeit vairāk ieguvis, kurš veiksmīgs, bet kurš mazāk… Mēs atsakāmies no attīstības perspektīvām ārpus „smilškastes” – nevis planetārā, bet daudz plašākā nozīmē.

No 308. sarunas par jauno dzīvi, 02.03.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed