Beidzot visus dzīves posmus Ēģiptē un izejot no tās, Izraēlas tauta nonāk stāvoklī, ko dēvē par „Sīnaja kalnu”. Tauta sāk apzināties, ka stāv pie milzīga ļaunuma kalna, jo „Sīnaja” ir savstarpējs naids, dziļa nošķiršanās starp cilvēkiem, daudzkārt lielāka nekā Ēģiptē.

Un ja, atrodoties Ēģiptē vai Senajā Babilonā, viņi līdz galam to neapzinājās, tad tagad ļaunums viņiem pilnībā atklājas.

Tādēļ tauta ir nesaprašanā un pat nestādās priekšā, ko darīt. Tomēr Mozus viņus mierina, apsolot izveidot kontaktu starp viņiem un Radītāju. Tāda arī ir viņa loma, jo viņš ir vienojošais posms starp Izraēlas tautu un augstāko spēku. Bez viņa norādījumiem un palīdzības, bez viņa saiknes ar Radītāju, cilvēki neko nespētu izdarīt.

Viņš uzkāpj Sīnaja kalnā. Taču tauta nejūt šo kontaktu un tādēļ ir gatava atgriezties Ēģiptē. Galvenais tai ir sajust, ka tās rokās kaut kas ir, ka ir kam pieķerties! Mazo cilvēku biedē naids.

Iedomājieties, ka jūs dzīvojat daudzstāvu mājā, kur visi cilvēki jūs ienīst. Jums ir bail iziet no dzīvokļa, atvērt logu, jūs jūtat no visām pusēm tāda naida fluīdus, ka zaudējat miegu un apetīti. Tas ir briesmīgs stāvoklis! To pašu sajūt cilvēki, kas atrodas pie Sīnaja kalna. Viņiem atklājas viņu egoisma īstā daba, un viņi redz, ka nespēj ar to tikt galā, jo tās saiknes ar Radītāju, kas kādreiz viņiem palīdzēja, vairs nav.

Tomēr Mozus viņiem apsola, ka viņš pacelsies līdz šīs saiknes līmenim, izveidos kontaktu starp viņiem un izglābs viņus no šī naida. Tāpēc, ka tikai viņš ir spējīgs pacelties virs egoisma kalna. Taču tā ir tikai viena maza īpašība mūsos.

Tiklīdz tā atraujas no tautas, viņiem zūd cerība savienoties ar Radītāju, un vienīgo glābiņu viņi redz zelta teļa radīšanā, kurš, kā viņiem šķiet, viņus savstarpēji savienos. Viņiem nekas cits vairs neatliek.

Viņi ir gatavi atdot visas savas zelta rotas un ziedot tās, lai tikai kaut kas viņus apvienotu. Salīdzinājumā ar milzīgo naidu šis mazais egoisms, ko personificē zelta teļš, vismaz daļēji, egoistiski viņus savstarpēji sasaista.

Nokāpjot no kalna, Mozus tuvojas tautai, vēloties caur sevi savienot viņus ar Radītāju un izveidot starp viņiem kontaktu, taču redz, ka viņi no jauna pielūdz savu egoismu (zelta teļu). Tad viņš iznīcina Derības bauslību – instrukciju, kuru saņēma Sīnaja kalnā, kas tagad tautai nav derīga, jo viņš ir nokritis, nonākot pilnīgi citā līmenī.

Mozus no jauna paceļas kalnā, tas ir, augstāk par egoismu un virs tā, savienojoties ar augstāko atdeves un mīlestības pakāpi, saņem no Radītāja otro instrukciju. Nonākot lejup no šīs garīgās pakāpes, viņš nodod tautai apvienošanās programmu: Radītāja atklāsmi, laikā, kad viņi pakāpeniski savstarpēji satuvinās un apvienojas.

Programma ietver visus Toras pamatlikumus, galvenais no tiem – „mīli savu tuvāko kā sevi”. Un tauta ir gatava tos izpildīt un apvienoties.

Diena, kad Mozus otrreiz nonāk lejup no Sīnaja kalna, tiek dēvēta par Grēku izpirkšanas dienu (Yom Kippur). Viņš atnes tautai bauslību, tas ir, desmit noteikumus pret desmit Ēģiptes mocībām. Izpildot šos noteikumus garīgajā līmenī, viņi sasniedz tādu apvienošanos, ka starp viņiem atklājas Radītājs un viņi saplūst ar Radītāju pilnīgā vienotībā. Tas ir viņu labošanās mērķis.

No TV pārraides „Īsie stāsti”, 2. daļa, 22.10.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Izraēla un pasaules tautas | Add Comment →