Īsie stāsti. Kabalas skolas

No tā laika, kad pie Ābrama pievienojās neliela daļa babiloniešu un viņi sāka strādāt, lai savstarpēji apvienotos, sākās ebreju tautas prototipa atskaites punkts.

Un lai gan tā vēl bija nenoformējusies tauta, taču tie jau bija kabalisti – Ābrama mācekļi, kuri saņēma no viņa apvienošanās metodiku ar mērķi atklāt Radītāju un viņus jau var dēvēt par grupu, kas sākusi savu kustību uz priekšu.

No kabalas viedokļa „kustība uz priekšu” nav viņu vēsturiskā pāreja no Babilonas uz Kānaāna zemi, nolaišanās Ēģiptē un atgriešanās Izraēlas zemē, bet gan viņu egoisma palielināšanās un pastāvīga pacelšanās virs tā. Tāpēc, ka tā ideoloģija, kurai viņi piekrita Senajā Babilonā, turpināja viņos strādāt.

Egoisma augšanas procesā tauta pakāpeniski sāka mainīties, kļūstot arvien izsmalcinātāka: gan egoistiski, gan altruistiski. Viņu apvienošanās izcieš visa veida metamorfozes, veidojot visdažādākās formas.

Tādēļ Ābrama skola pāriet Īzaka skolā, pēc tam Jēkaba skolā, pēc tam Jāzepa un visbeidzot Mozus skolā. Viņi visi pārstāv daudzpusīgu tautas kustību, atklājot arvien lielāku ego un tā pārvarēšanu.

Īzaka skola pārstāv tautas vēlmi izrauties no sava egoisma, strikti pacelties virs tā. Tajā arī ietverta Īzaka upurēšana, kad cilvēks ir gatavs „nokaut” savu egoismu. Jo sākotnēji viņš domā, ka tikai tā var pastāvēt savā virzībā uz priekšu.

Pēc tam formējas Jēkaba skola, kas uzskata, ka nevajag nogalināt egoismu, bet, gluži otrādi, ar žēlsirdības īpašību to vajag līdzsvarot, to arī ietver sevī Jēkabs. Kad žēlsirdība sāk pareizi izmantot Īzaka īpašību (tiesas stingrība), tad tā pārvēršas īpašībā „Izraēla”, kas nozīmē „tieši pie Radītāja”.

Tā jau ir nopietna kustība uz priekšu, kurā gan egoistiskie, gan altruistiskie spēki savācas kopā. Turklāt egoisms paliek lejā, altruisms „peld” virs tā un tā, sinhroni paceļoties un nolaižoties, tie virzās uz priekšu. Tā aug tauta, kombinējot sevī divas dabas puses, un starp tām, to pareizā simbiozē, atklājot Radītāju.

Izraēlas garīgā kustība pakāpeniski aizved tautu uz „Ēģipti”. Attīstība Ēģiptē nozīmē, ka tautas egoisms ir pacēlies vēl vairāk, līdz faraona līmenim un viņiem ir jāpaceļas virs tā.

Faraons personificē egoismu, pār kuru nav iespējams tā vienkārši pacelties un to izmantot. Nepieciešams no tā izrauties ar rāvienu un pēc tam mazām porcijām izlabot, pārstrādājot to altruismā.

Kad Izraēlas tauta, atrodoties ēģiptiešu gūstā, tas ir, galēji egoistiskā stāvoklī, atklāja, ka nekādi nespēj sekot Ābrama ideoloģijai, tad starp viņiem parādījās jauns līderis, kuru dēvēja par Mozu. Viņš spēja viņus organizēt tā, lai viņi saprastu, ka kustībai uz priekšu ir jābalstās uz egoisma pārvarēšanu. Tas nozīmēja izrauties no ēģiptiešu gūsta – egoisma gūsta un sākt pamazām izlabot tā daļas.

Atrodoties Ēģiptē zem milzīga egoisma spiediena, tauta nokļūst tādā pašā konfrontācijā kā Senajā Babilonā. Mozus saprot, ka atkal ir nepieciešams veikt izrāvienu – iziet no Ēģiptes uz Kānaāna zemi, kā kādreiz Ābrama grupa izgāja no Babilonas.

„Kānaāna Zeme” simbolizē garīgo stāvokli, kas tautai dod iespēju iekšēji savstarpēji apvienoties, pacelties virs egoisma un atdalīties no tā, tas ir, iziet no Ēģiptes, iziet Sīnaja tuksnesī un virzīties uz Izraēlas Zemi.

Tā arī ir Mozus, tiešā Ābrama sekotāja, skolas būtība. Garīgās attīstības vēsturē nav spilgtākas personības, kā Mozus. Ja Ābrama grupa, parādoties egoismam, izgāja no Babilonas, paceļoties virs tā, un ar to bija pietiekami, tad tagad tā sekotājiem, aizmūkot no Ēģiptes, ir ne tikai jāpaceļas virs milzīgā ego, bet pakāpeniski tas jāizlabo.

No TV pārraides „Īsie stāsti”, 2. daļa, 22.10.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: