Šodien mēs nedaudz esam pavēruši priekškaru uz tumšo matēriju un citiem fenomeniem, tomēr mēs tos nejūtam – tikai izskaitļojam kā saņemto datu rezultātu, postulējam to, kas tajos trūkst.

Mēs nezinām darbojošos dabas spēku avotu, to darbības būtību, attiecības starp tiem. Pašu to pastāvēšanas faktu mēs izzinām kā sekas, nevis kā esamību.

Taču galvenais: viss, ko mēs esam spējīgi apgūt, izzināt, atspoguļojas mūsu piecos maņu orgānos. Un tāpēc, ka katra eksperimenta un pētījumu ķēdītes galā atrodas cilvēks ar saviem pieciem maņu orgāniem, ar savu prātu un sajūtām, ar savu iztēli, ar savu iespēju veidot tos vai citus modeļus un izveidot no tiem kopēju Visuma modeli, tāpēc, protams, visi viņa veidojumi, visi viņa meklējumu rezultāti ir ļoti ierobežoti.

Būtībā mēs nezinām neko, kā bruņurupucis, kas izlīdis no slēptuves un norāpojis dažus solīšus vairāku desmitu vai simtiem tūkstošu gadu garumā. Patiesībā tas vēl joprojām atrodas netālu no tā krūma, zem kura sēdēja, ievilcis galvu zem čaulas. Un viņš vēl neko nevar zināt.

Turklāt palēnām pārvietojoties uz priekšu, viņš arī neko neuzzinās. Lai cik mēs savā tagadējā stāvoklī attīstītos, mēs neuzzināsim neko kvalitatīvi jaunu. Faktus un datus var ievākt lielā daudzumā, bet mēs nespēsim tos apstrādāt, uztvert tā, lai tie mums iezīmētu kopējo attēlu.

Viss tādēļ, ka īstai sevis izpētei nepieciešams pāriet uz daudzkārt augstāku pakāpienu – daudzkārt augstākām jūtām un prātu. Citiem vārdiem, nav jābūt atkarīgiem no trīs asīm, no laika un telpas, jūtām un prāta, kas mums ir šodien – jāpaceļas virs tiem un viss jāierauga citā gaismā, it kā mēs vairs nebūtu Zemes cilvēki. Lūk, tad mēs izzināsim cilvēkus, sapratīsim, kas viņi ir.

Šim nolūkam mums ir nepieciešama jauna zinātne. Un nav nejaušība, ka šodien zinātnieki sāk atzīt, ka tradicionālā zinātne pārdzīvo krīzi. Varētu likties, kādēļ? Jo līdzekļu mums ir pietiekami, mēs mākam būvēt gigantiskas, sarežģītas konstrukcijas, mēs zemes orbītā izvietojam teleskopus, mūsu mikroskopi un kolaideri iekļūst daļiņu pasaulē.

Zinātniskajos pētījumos tiek ieguldīti miljardi, tomēr gala rezultātā to ieguvums izrādās iluzors – līdz tādam līmenim, ka mēs pat smejamies par zinātniekiem, kuri burtiski apmierina savu dabisko ziņkāri uz nodokļu maksātāju rēķina.

Zinātnei mēs vairs nepiešķiram iepriekšējo nozīmi, turklāt mūsu daba, mūsu egoisms sabojā jebkurus tās augļus. Tāpēc, ka mēs tos izmantojam, lai valdītu viens pār otru, pelnītu viens uz otra rēķina, taču labus augļus šajā kokā gandrīz neatrast.

No 308. sarunas par jauno dzīvi, 02.03.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Kabala un citas zinātnes, Krīze un globalizācija, Realitātes uztvere | Add Comment →