Kabalas metodes būtība ir tajā aspektā, lai varētu pareizi strādāt ar mūsos augošo egoismu, ar labās altruistiskās līnijas palīdzību un tad vēl pacelties pa garīgo pasauļu pakāpieniem. Tādēļ kārtējais garīgās attīstības etaps ir milzīga egoisma parādīšanās mūsos.

Rodas jautājums: no kurienes radīsies šis lielais egoisms, kas pacels mūs līdz Radītāja līmenim?

Ja tas parādītos mūsu garīgās izveides pirmajos etapos, tad mēs zemapziņā nespētu ar to strādāt un aizmuktu no sava pakāpiena. Tādēļ iedziļināšanās ego un tā iekšējā izaugsme notiek pakāpeniski. Tāda pakāpeniska satuvināšanās ar egoismu, kas beigās atklājas visā savā milzīgā melnā tukšumā un visu aprijošā spēkā, tiek aprakstīta stāstā par Jāzepu un viņa brāļiem.

Sākumā pavisam nekaitīgs, mazs egoisms brāļus dara greizsirdīgus uz tēva attieksmi pret Jāzepu, pāraug milzīgās pretrunās, ko dēvē par „Ēģipti” (Micraim). Micraim (Mic ra) nozīmē „ļaunuma koncentrācija”.

No vienas puses, viņiem tas neliekas nemaz tik biedējošs. Tomēr, no otras puses, viņiem rodas problēma: ja viņi nepildīs savu tuvošanos ļaunumam, nenotiks tā absorbēšana sevī un it kā „aizmālēs” savas savstarpējās pretrunas — viņi nespēs virzīties uz priekšu. Tāpēc Torā ir teikts, ka Izraēlas zemē sākas bads.

Ko darīt, jo garīgajā attīstībā bez egoisma viņiem nav nekādas iespējas virzīties uz priekšu? Tā viņos sāk atvērties nepieciešamība egoisma izaugsmē un tā pareizā realizācijā. Tādēļ viņi iegremdējas „Ēģiptē”, kas nāk viņiem par labu, viņus baro un iedvesmo.

Turklāt viņu tēvs Jēkabs pats nokļūst šādā stāvoklī, saprotot, ka tā ir vidējā līnija, bez kuras nav iespējams virzīties tālāk un ir jānodrošinās ar lielāku egoismu, lai pēc tam ar to strādātu. Egoisma uzkrāšanu dēvē par „septiņiem treknajiem gadiem”.

Šajā periodā egoisms viņiem liekas ļoti pievilcīgs, jo neizrāda savu pretestību garīgajam ceļam. Dzīve ego gūstā viņiem šķiet salda, laba, saprotama — viņi kļūst par tā vergiem.

Izraēla pa šo laiku attīstās, aug, vairojas, tas nozīmē, ka saskaņā ar pareizu metodi izmantojot un vadot egoismu, pirmajos septiņos gados tas nes lielus augļus. Jo tas, kā daļa no sieviešu dabas, sākumā ir viņiem paklausīgs: „izmantojiet mani un dodaties uz priekšu”.

Tomēr pēc tam, kad septiņu trekno gadu laikā viņi pilnībā sevī ir uzsūkuši visu egoismu, tā absorbcija viņos ir beigusies. Jo septiņi gadi ir vesels pakāpiens HaGaT NeHIM, septiņas augstākās īpašības, kuras var uzsūkt sevī ar ego attīstības palīdzību.

Tagad sākas pacelšanās uz nākamo pakāpienu. Taču, kā pareizi strādāt ar egoismu, lai uz tā pakāptos? Un šeit viņi izdzīvo ļoti interesantu periodu — septiņi treknie gadi nomainās uz septiņiem bada gadiem.

Viņi sāk iziet ļaunuma apzināšanos egoismā. Viss, ko viņi it kā nopelnīja agrāk, patiesībā ir pilnīgs tukšums. Ļaunuma apzināšanās arī notiek septiņus gadus, jo tie ir tie paši pakāpieni HaGaT NeHIM. Un uz katra no tiem ir nepieciešams apzināties, ka ego pastāvīgi dod negatīvas sekas.

Tādēļ septiņu bada gadu beigās viņi nonāk pie pēdējās, visegoistiskākās īpašības — Malhut. Un šeit viņiem jāpārvar nopietni sitieni — desmit Ēģiptes mocības, lai atteiktos no iepriekšējā egoisma izmantošanas veida.

No TV pārraides „Īsie stāsti”, 1. daļa, 15. 10. 2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija | Add Comment →