Nevar teikt, ka cilvēks ir sevi izzinājis, nemaz nerunājot par cilvēci kopumā. Un kā sekas, mēs nevaram izzināt šo pasauli, jo tā sevī iekļauj visus līmeņus: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko.

Pirmkārt, nevaram tādēļ, ka nezinām sevi. Nākas atzīt, ka pat psiholoģija nav zinātne vārda tiešā nozīmē. Cilvēka būtība mums pastāvīgi paliek zem jautājuma zīmes. Mēs novērojam sevī rezultātus, nezināmas sekas, reakciju uz kaut ko un pat to mēs pētām ierobežotā veidā, būdami atkarīgi un neobjektīvi savos vērtējumos.

Un turklāt mēs esam bezspēcīgi, vēloties pacelties uz daudz augstāku pakāpienu – to, kas mūs radīja un vēl augstāk – sasniegt radīšanas programmu. Saskaņā ar dažādiem notikumiem un atbilstoši savai virzībai uz priekšu, mēs redzam, ka visi dabas spēki atrodas vienotā, veselā, integrālā sistēmā. Un šie spēki darbojas saskaņā ar kādu procesu, tiek iedarbināti saskaņā ar kādu visaptverošu programmu, kas mums nav zināma.

Turklāt mēs paši tajā esam iekļauti. Tomēr, ja nedzīvā, augu un dzīvnieku daba šo programmu realizē instinktīvi, saskaņā ar dabas spēku komandām, tad mums līdz ar vadības sajūtu ir arī personīgās darbības sajūta.

Ja, vadoties no šīm divām sajūtām, mums rastos pareiza pieeja dabas pētniecībai, tad, iespējams, mēs kaut ko sasniegtu. Tomēr zinātne principā nenodarbojas ar meklējumiem cilvēka līmenī, jo tur mums nav reālu līdzekļu, lai varētu izmērīt.

Rezultātā mēs vērojam notiekošo un tajā ir mūsu pētījumu būtība. Mēs novērojam, vācam datus un no tā sastādām pētniecisko zināšanu sistēmu. Turklāt mēs izmantojam savas pieticīgās iespējas, lai iedarbotos uz tām vai citām nedzīvās, augu, dzīvnieciskās un cilvēciskās dabas parādībām un stāvokļiem, un novērojam reakciju, kas arī ļauj ko saprast.

Pat ja abstrahēties no tā, ka visi mūsu novērojumi un pētījumi balstās uz subjektīvu uztveri, jebkurā gadījumā gala rezultāti būtībā dod mums pavisam nedaudz. Jo šie rezultāti pamatojas uz mūsu pieciem maņu orgāniem.

Pētot floras un faunas pārstāvjus, mēs redzam viņu uztveres diapazona robežas, taču arī šis vērtējums ir šaubīgs, jo atkal mēs tos salīdzinām ar sevi, nevis ar īsto etalonu. Mūsu trīsdimensiju redzējums, mūsu pulss, mērošs mirkli, debesu ķermeņu kustību, kas skaita diennaktis, ģeoloģiskos procesus un Visuma vecumu – viss ir ļoti subjektīvi rādītāji.

Un tādēļ mūsu vēlme izzināt Visumu patiesībā ir nenopietna. Cilvēks līdzīgi mazam bērnam piedēvē sev pārāk lielas iespējas. Tomēr gala rezultātā mēs izmantojam tikai tos dabas spēkus, kurus varam „aizsniegt” – ievācam par tiem informāciju, sastādām ne pārāk sarežģītās shēmās un izmantojam atbilstoši saviem spēkiem.

Tādējādi dabas izmantošanā mēs esam salīdzinoši netālu tikuši no pirmatnējā cilvēka, kurš paņēma rokās rungu, lai būvētu un grautu. Lai gan mums ir pavisam citas „rungas” – daļiņu paātrinātāji, observatorijas utt. Tomēr princips ir tamlīdzīgs: kā mazulis visu grib pataustīt un pamēģināt pēc garšas, tāpat arī mēs, bet tikai citā līmenī.

Mēs pat neapzināmies, cik liela ir mūsu ierobežotības pakāpe. Tikai šur un tur atklājam, ka daba ir daudz plašāka un dziļāka, bet kur un cik tālu tā plešas, mums nav zināms. Nav mūsu spēkos iekļūt daudz augstākās dimensijās, nav mūsu spēkos izrauties no sava trīsdimensiju „šablona”, no laika, kustības, telpas koordinātēm.

No 308. sarunas par jauno dzīvi, 02.03.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Kabala un citas zinātnes, Krīze un globalizācija, Realitātes uztvere | Add Comment →