Īsie stāsti. „Ēģiptes robežas” pāriešana

Pēc tam, kad Ābrama grupa, strādājot pie apvienošanās, sāka sevī atklāt jaunu egoisma slāni, starp viņiem atkal iestājās nesaticība, kā agrāk Senajā Babilonā.

Viņi nokļuva milzīga egoisma – faraona varā, kas viņus apspieda un viņu savstarpējās attiecības pārvērtās „Ēģiptes verdzībā”.

Tieši šajā laikā parādās nākamais tautas vadītājs – Mozus. Viņš no mazām dienām tika audzināts faraona mājā, taču, neskatoties uz to, viņam radās milzīga vēlēšanās pacelties augstāk par savu audzināšanu. Viņš aizmūk no faraona un vēršas pie tautas, mudinot to doties prom no Ēģiptes.

Tauta ir ļoti vāja. No vienas puses, cilvēki saprot, ka ir nepieciešams iziet no egoistiskās verdzības, citādi viņiem nav izredžu apvienoties, realizēt Ābrama ideju, kas virza viņus uz priekšu, un savstarpējās saiknēs atklāt Radītāju.

No otras puses, Radītājs pazuda no viņu sajūtām. Tādēļ Ēģiptes verdzība viņiem ir kā nakts, jo viņi nejūt garīgo dzīvi. Tomēr viņi jau izbaudīja un sajuta, ko nozīmē garīgais stāvoklis: dzīve bez jebkādiem ierobežojumiem, citas realitātes ārējās telpas sajūta.

Tādēļ sākumā viņi ir diezgan pasīvi un Mozum ir nepieciešams tā sadusmot faraonu (egoismu), lai cilvēki sajustu, kāda dzelžaina vara tam ir pār viņiem. Tikai tad viņi redz, kādas ciešanas egoisms viņiem nes un ir gatavi iziet no Ēģiptes, jo viņi vairs negrib sevi identificēt ar savu ego. Viņiem nav spēka no tā izrauties, toties parādās vēlme to izdarīt.

Parādot viņiem visu egoisma viltu, Mozus virza tautu uz augšupeju un izvelk to no egoistiskā stāvokļa. Tagad viņi ir gatavi pārvarēt visus strīdus, nesaskaņas, trūkumus un pacelties virs tiem atbilstoši nosacījumam „visus noziegumus pārklās mīlestība”. Līdz ar to viņi izraujas no „Ēģiptes verdzības”, paceļas virs tās un iziet no Ēģiptes.

Jebkura pilna garīgā pakāpe sastāv no desmit apakšpakāpieniem. Katram apakšpakāpienam ir jābūt apzinātam, kas nodara lielus zaudējumus, sāpes, ciešanas, slimības. Pakāpeniski ciešanas, kuras uzkrājas Ēģiptes verdzības apziņā, noved pie tā, ka tauta piekrīt izrauties no sava egoisma (pat naktī, tumsā, kad nekas nav redzams un nav saprotams), lai tikai atrastos saiknē vienam ar otru.

Stāvoklis pirms un pēc iziešanas no Ēģiptes līdzinās robežas pāriešanai. Ēģiptē mēs esam atkarīgi viens no otra, neieredzam viens otru. Taču tiklīdz pieņemam labvēlības likumu, nesavtīgu atdevi, savstarpēju iekļaušanos vienam otrā, līdz ar to mēs burtiski šķērsojam robežu un izraujamies no Ēģiptes.

No TV raidījuma „Īsie stāsti”, 2. daļa, 22.10.2014.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed