Vārds Ābrams (av – am) nozīmē „tautas tēvs”. Ābrams patiešām bija visas cilvēces garīgais tēvs, jo viņš kļuva ne tikai daudzu tautu ciltstēvs, bet arī radīja garīgo metodiku, kas ļauj izlabot visu pasauli.

Viņa metodes centrālais punkts bija norāde uz Radītāju, kā uz vienīgo un vienoto dabas spēku, kurš vada visu universu: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

Radītāja īpašības viņš noteica, kā „labs un labu darošs”. Cilvēces uzdevums saskaņā ar Ābrama mācību nozīmē Radītāja atklāšanu un saliedētību atbilstoši likumam „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Šo sistēmu viņš nodeva babiloniešu mācekļiem, kuri viņam pievienojās un šo kopienu nosauca par „Ābrama māju” („Beit Avraham”), tas ir, par viņa mācekļiem, viņa ģimeni.

Vēlāk Ābrams izveda savu mācekļu grupu no Babilonas, tas ir, atrāva no visām citām mācībām, atklāja Radītāju un izveidoja savu metodiku, kuru viņš atspoguļoja „Radīšanas Grāmatā” („Sefer Jecira”). Šī grāmata zināmi papildināja Ādama darbu „Apslēptais Eņģelis” („Raziel ha – Malach”).

Ābrams radīja pamatu pareizai Radītāja sapratnes sistēmai, Viņa līmeņa sasniegšanai un saliedētībai ar Viņu. Visi nākamie kabalisti tikai attīstīja viņa teoriju, pievienojot tai savu praksi, jo katrā paaudzē egoisms turpināja augt un tas deva iespēju katrā nākamā pakāpienā attīstīt Ābrama metodiku atbilstoši tā laika nosacījumiem.

Tādēļ nevar teikt, ka šodien mums ir kaut kas jauns. Visu, kas ir atklāts, ir atklājuši kabalisti no Ādama un līdz mūsu laikiem. Taču Ābrams izveidoja ceļu, lai gan katrā šī ceļa pakāpē ir sava garīgā piedzimšana, ko dēvē par Ābrama dēliem, viņa sekotājiem.

No TV raidījuma „Īsie stāsti”, 1. daļa, 15.10.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Izraēla un pasaules tautas, Kabala un reliģija, Senā Babilonija | Add Comment →