Ābrams, seno babiloniešu priesteris un viens no Noasa sekotājiem, pirmais saprata, ka viss notiekošais ar tautu – notiek speciāli.

Grūti noticēt, ka no labā augstākā spēka vadības var nākt negatīvas sekas, kas spēj sagraut ideālu sabiedrību.

Ja starp draudzīgi dzīvojošiem cilvēkiem pēkšņi uzliesmo nesapratne, pretestība, atdalīšanās vienam no otra un pat naids, tad rodas jautājums, vai patiešām spēks, kas vada pasauli, ir labs un labu darošs.

Parasti šie jautājumi rodas kabalistiem un maz uztrauc parastus cilvēkus.

Nesaticība, kas izcēlās Senajā Babilonā, priesteriem un gudrajiem izraisīja domas par divu dievu pastāvēšanu: labā un ļaunā, starp kuriem rodas sadursmes, kas atspoguļojas mūsu pasaules dzīvē. „Iespējams, ļaunais spēks prevalē pār labo. Iespējams, ka viņi pat nav tikai divi, bet vesela virkne dažādu dievību”.

Rezultātā cilvēki sāka ticēt daudzdievībai, noliedzot vienota spēka pasaules vadību. Ābrama acīs tā bija elkdievība. Viņš pilnībā tam nepiekrita, jo atklāja, ka pasaulē ir tikai viens vadošais spēks nevis daudzi, kā domāja babilonieši, novērojot, kā labais un ļaunais visās savās izpausmēs ielaužas mūsu pasaulē, atrodoties pretrunā viens otram un visu iznīcinot.

Ābrams apgalvoja, ka viss nāk no viena spēka, bet cilvēcei kā uz izmēģinājuma stenda tiek parādīts visas sistēmas līdzsvara trūkums, lai to sāktu izmantot un saprast. Un mums ir jāapzinās, jāsajūt, jāpietuvina to sev vai arī pašiem tai jāpietuvojas. Nepieciešams savienoties ar tās labajām un sliktajām īpašībām, kas mūsos atklājas, un tādēļ pasaule mums liekas tik šausmīga.

Pastāv tikai viens Visuma Vadītājs, kurš darbojas ar divu pretēju spēku palīdzību: labo un ļauno. Mums ir jāpārņem savā kontrolē abi spēki un tie jāsavieno tā, lai izveidotos viens labestības spēks, prevalējošs pār ļauno spēku, un ļaunais spēks vairotu labo spēku.

Tādējādi pastāvīga ļaunā spēka izpausme cilvēkā liek augt labestības spēkam, sasniedzot tā dēvēto Radītāja līmeni. Tieši to atklāja Ābrams un sāka propagandēt savu attieksmi pret dabu, pret cilvēka misiju, pret viņa dzīves mērķi.

Tomēr viņam piekrita nedaudzi – tikai vairāki tūkstoši Senās Babilonas iedzīvotāju. Viņš nodalīja viņus no visiem pārējiem, kuriem bija savs nodoms un noslieces, un sāka viņus apmācīt. Tā katra no grupām izvēlējās savu ceļu.

No TV raidījuma „Īsie stāsti”, 1. daļa, 15.10.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Kabala un reliģija, Senā Babilonija | Add Comment →