Īsie stāsti. Ieplānotā babiloniešu sapurināšana

Babiloniešu civilizācija radās Mezopotāmijas centrālajā daļā un izvietojās ļoti ērtā vietā – uz auglīgām zemēm starp Eifratas un Tigras upēm. Divupes iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, audzēja sīpolus, ķiplokus, griķus, miežus, kviešus. Viņi dzīvoja vienkārši, tomēr bez bēdām, izmantojot reģiona dāsnos dabas dotos labumus.

Senajā Babilonā pirmoreiz parādījās apūdeņošanas sistēmas, ūdensvadi, bija attīstīta laistīšana un zemes apzaļumošana.

Neskatoties uz to, ka valsti vadīja valdnieks, cilvēki dzīvoja nosacīti brīvi. Viņi paši sevi nodrošināja, uzturēja sabiedrību un valsti, viņiem nebija ienaidnieku un viņi dzīvoja draudzīgi un laimīgi.

Tomēr viņu tālākai attīstībai bija nepieciešama kaut kāda sapurināšana.

Parasti, ja mēs vēlamies cilvēkam paskaidrot kādas sistēma darbību, lai viņš varētu ar to strādāt, mēs taisām stendu un uz tā demonstrējam visas iespējamās kļūdas, kādas varētu būt šajā sistēmā. Tieši tas pats notika Senajā Babilonā.

Lai paceltu kabalistu grupu un līdz ar to visu sabiedrību uz nākamo pakāpienu, bija nepieciešams viņu attiecībās ieviest kļūdas un tās nodemonstrēt. Tas arī tika izdarīts.

Vispārējais vadošais dabas spēks sāka veidot starp cilvēkiem visus iespējamos šķēršļus, izraisot konfliktus, nesaskaņas un domstarpības tikai tādēļ, lai paceltu viņus uz nākošo līmeni.

Šis stāvoklis, kas pēkšņi parādījās starp senajiem babiloniešiem, padarīja domīgu vienu no viņu garīgajiem vadītājiem – Ābramu.

No TV raidījuma „Īsie stāsti”, 1. daļa, 15.10.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: