Patiesa lūgšana

Kongress Sanktpēterburgā, 4. nodarbība

Bāls Sulams „Gudrības augļi”, raksts „Nav pienācis laiks savākt ganāpulku”: Viens nedrīkst atdalīties no sabiedrības un lūgt par sevi, pat aiz vēlmes sniegt baudu Radītājam.

Pat ja vēlies vērsties pie Radītāja un tev ir vistīrākie nodomi, un visideālākās vēlmes lūgt Viņu ne sevis dēļ, bet citu labā un Viņa paša dēļ, taču tu sūti šīs vēlmes Radītājam vienatnē, tās nekur nepacelsies un paliks ar tevi.

Tu vari kliegt pat tūkstošiem gadu, nekas nelīdzēs. Garīgā sistēma neuztver viena cilvēka lūgumu. Vienpatis nespēj pacelt augšup vēlmi savienoties, kura tiek labota tikai no augšienes. Tai jāpaceļas augšup kopā ar citām tādām pašām vēlmēm, kopīgā vēlmē savienoties un tad uz viņiem automātiski nonāks lejup gaisma, kas viņus bija piepildījusi vēl pirms sašķelšanās procesa, kad viņi atradās kopā.

Lūgt var tikai par visu sabiedrību. Taču tas, kurš atdalās no sabiedrības, lai lūgtu par sevi personīgi, tas nav veidotājs, bet gluži pretēji, izraisa savas dvēseles iznīcināšanu. Gaisma nespēj piepildīt šādu lūgumu. Kā sacīts: „Ikvienam augstprātim Radītājs saka: „Es un tu – mēs nevaram mājot vienā vietā”.

Cilvēks nevar pamest sabiedrību bez augstprātības ietērpa. Viņa attālināšanās no grupas automātiski nozīmē, ka viņš kļūst egoistiskāks. Tas ir ne fizisko, bet visu iespējamo garīgo kustību rezultāts. Taču, lai cik attaisnota cilvēkam škistu šāda jutekliska attālināšanās, tā pastāvīgi rodas no augstprātības, ļaunuma, egoisma palielināšanās.

Tāpat arī laikā, kad cilvēks raida lūgšanu vienatnē, viņš gribot negribot aiziet no kopienas un līdz ar to izposta savu dvēseli, savu tieksmi pie Radītāja.

Ķermeņa pilnīgas labošanās (kopīgās vēlmes) pazīme – ja cilvēks jūt, ka viņa dvēsele atrodas visā pareizajā kopībā, ikvienā no saviem biedriem un tāpēc nejūtas kā atsevišķa daļa, bet tikai kopā.

Kategorija „mēs” kļūst vienīgā esošā. „Es” pārstāj eksistēt, jo tas dots mums tikai tāpēc, lai mēs sajustu, ka neatrodamies uz garīgajām kāpnēm.

Sajūta „es” pastāv tikai mūsu pasaulē. Minimāla garīgā pakāpe un visas pārējās garīgās pasaules 125 pakāpes ir tikai „mēs”, bet arvien lielākā mērā. „Es” pazūd mūsu pasaules līmenī, kuru dēvē par iluzoro pasauli, jo tā eksistē tikai mūsu sašķeltajās vēlmēs.

Garīgums ir sajūtams tikai iekš „mēs”. Šajā jēdzienā ietilpst viss: es, tu, viņš un visi citi biedri, kas saistīti kopā. Tā ir ļoti vāja Asija pasaules garīgā pakāpe, kurā vēl notiek noskaidrošanas un šķelšanās. Jecira pasaulē tas vairs nenotiek, tur īstenojas nopietna apvienošanās – visi vienā veselumā. Turklāt Brija pasaulē jau notiek sagatavošanās, lai varētu pilnā mērā laboties Acilut pasaulē.

Tāpēc nedrīkst aizmirst, ka sajust garīgo ir iespējams tikai mūsu savstarpējā saiknē. Tādējādi sacīts: minimāla kli/ tilpne ietver divus. Taču desmit cilvēki ir ideāla struktūra. Par to izklāstīts Zoar grāmatā un Rabaša rakstos.

Tādi nosacījumi, kādi pašreiz ir mums, nav bijuši tūkstošiem gadu gaitā! Mums tas ir jāizmanto un pāreja no „es” uz „mēs” jārealizē pēc iespējas efektīvāk.

No 4. nodarbības Sanktpēterburgas kongresā, 21.09.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed