Kabala ir zinātne, kas nodarbojas nevis ar mūsu pasaules izzināšanu, bet spēkiem, kuri to vada.

Pirmo cilvēku, kurš pirms 5775 gadiem atklāja šo sistēmu, dēvēja par Ādamu. Diena, kad tas notika, ir aprakstīta Torā kā pasaules dzimšanas diena.

Pirms tam cilvēki dzīvoja kā dzīvnieki, apmierinot savas bioloģiskās vajadzības. Protams, viņi ticēja, ka pastāv kādi spēkiem, kuri viņiem palīdz, var aizstāvēt vai, tieši pretējii, viņiem kaitēt. Taču tāda zemapziņas sajūta ir arī dzīvniekiem.

Un piepeši tajā laikā, kad visa cilvēce nesaprata, no kurienes viss rodas un kādēļ viņi eksistē, parasts mūsu pasaules cilvēks, Ādams, sāka atklāt, ka viņš ir iekļauts dabā – spēku tīklā, kuri viņu vada.

Šo spēku tīklu viņš dēvēja par Radītāju, jo atklāja, ka tieši Viņš ir radījis mūsu matēriju un to vada.

Kopš tiem laikiem savas gaitas uzsāka kabalas zinātne. Tādēļ Ādams tiek uzskatīts par mūsu pasaules ciltstēvu un viss, par ko vēstīts Torā, nāk no viņa personīgās atklāšanas un tiek pasniegts viņa vārdā: „Iesākumā Dievs radīja  debesis un zemi. Un zeme bija neiztaisīta un tukša…” – utt.

Veicot savu atklājumu, Ādams saprata, ka viņa dzīves jēga nenozīmē vienkārši nodzīvot uz Zemes paredzētos gadus, bet lai sasniegtu šo spēku tīklu, nostātos uz to līmeņa, tos apgūtu un pārvaldītu. Tieši tā var pacelties pakāpienu augstāk virs mūsu pasaules un sākt vadīt mūsu pasauli un to pasauli, to spēku sistēmu, kas mums atklājas.

Ādams sasniedza augstāko pasauli, jo viņam bija vēlme pakāpties uz Radītāja līmeni. No turienes arī ir cēlies viņa vārds „Ādams”, kas nozīmē „ līdzīgs Radītājam”.

Viņš uzreiz sajuta nepieciešamību nodot kādam savas zināšanas. No viņa mācekļiem: Sīmaņa, Hamas un Jeftas, kurus dēvēja par viņa dēliem, sākās izzinātāju ķēde, viņi tiecās sasniegt Augstāko pasauli ar metodikas palīdzību, kuru atklāja Ādams.

Šo metodiku viņš dēvēja par „kabalas zinātni” – saņemšanas, apzināšanās, augstākās pasaules atklāšanas, augstākās vadības sistēmas zinātni.

Ārēji Ādams bija parasts cilvēks un nav zināms, vai viņa vecāki un citi cilvēki, kas dzīvoja viņam līdzās, zināja par viņa atradumiem un atklājumiem. Tas, ko viņš izzināja, viņš atklāja iekšēji sevī un tikai sev. Neviens no apkārtējiem par to nenojauta. Tādēļ kabalu dēvē par „slepeno zinātni”, jo ikviens, kurš to izzina, atklāj to tikai sev un nevar to nodot citiem.

Ja fiziku, ķīmiju un jebkuras citas dabas un eksaktās zinības var nodot visiem, un tās var studēt citi cilvēki, lai varētu tās izmantot, tad kabalu, gluži pretēji, nodot citam nav iespējams. Mēs varam tikai iemācīt otru cilvēku, kā mainīt sevi, lai spētu sajust nākamo dimensiju: augstāko sistēmu, augstāko pakāpienu, augstāko pasauli. Kad cilvēks sāk to sajust, viņu dēvē par kabalistu.

Nākamās dimensijas izzināšana sniedz cilvēkam iespēju atklāt savas eksistences mērķi, jo daba, kuru viņš atklāj, darbojas kā pārvaldoša, noteicoša, visu ar sevi piepildoša un norāda katram, kurp tā viņu virza un kāda attīstības pakāpe viņam ir jāsasniedz. Cilvēkam kļūst saprotams, ka visu ceļu, kas viņam jāiziet ne pēc savas gribas (jo šajā gadījumā nav nekādas brīvās gribas), viņš var paātrināt, sevi vadot.

Iztēlojieties, ka jūs sēžat ratos, kurus velk uz priekšu nevaldāmi zirgi. Viņi auļo, vedot jūs pa ciņiem un bedrēm, nezināmā virzienā un jebkurā momentā jūs varat nogāzties bezdibenī. Tāda arī ir mūsu dzīve.

Taču var izdarīt tā, ka nosēžoties priekšpusē, jūs paņemat rokās grožus, precīzi zinot, uz kurieni jums jādodas. Jūsu rokās jau būs moderns GPS, un jūs spēsiet mierīgi kustēties, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu galamērķi, apbraucot ciņus un bedres.

Ādama un pēc tam arī visu pārējo kabalistu atklāsmes jēga ir tajā apstāklī, ka cilvēkam ir dota iespēja patstāvīgi, ātri, ērti sasniegt radījuma galamērķi un tieši tāpat apmācīt tam arī visu pārējo pasauli, ko Ādams arī sāka darīt.

No TV raidījuma „Īsie stāsti”, 1. daļa, 15.10.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kabala, Metodikas izplatīšana | Add Comment →