Mēnešu arhīvs: janvāris 2015

Īsie stāsti. Ābrama grupas attīstība: „Jāzeps”

Kabalas metodes būtība ir tajā aspektā, lai varētu pareizi strādāt ar mūsos augošo egoismu, ar labās altruistiskās līnijas palīdzību un tad vēl pacelties pa garīgo pasauļu pakāpieniem. Tādēļ kārtējais garīgās attīstības etaps ir milzīga egoisma parādīšanās mūsos.

Rodas jautājums: no kurienes radīsies šis lielais egoisms, kas pacels mūs līdz Radītāja līmenim?

Ja tas parādītos mūsu garīgās izveides pirmajos etapos, tad mēs zemapziņā nespētu ar to strādāt un aizmuktu no sava pakāpiena. Tādēļ iedziļināšanās ego un tā iekšējā izaugsme notiek pakāpeniski. Tāda pakāpeniska satuvināšanās ar egoismu, kas beigās atklājas visā savā milzīgā melnā tukšumā un visu aprijošā spēkā, tiek aprakstīta stāstā par Jāzepu un viņa brāļiem. (more…)

Visuma bērni, 2. daļa

Nevar teikt, ka cilvēks ir sevi izzinājis, nemaz nerunājot par cilvēci kopumā. Un kā sekas, mēs nevaram izzināt šo pasauli, jo tā sevī iekļauj visus līmeņus: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un cilvēcisko.

Pirmkārt, nevaram tādēļ, ka nezinām sevi. Nākas atzīt, ka pat psiholoģija nav zinātne vārda tiešā nozīmē. Cilvēka būtība mums pastāvīgi paliek zem jautājuma zīmes. Mēs novērojam sevī rezultātus, nezināmas sekas, reakciju uz kaut ko un pat to mēs pētām ierobežotā veidā, būdami atkarīgi un neobjektīvi savos vērtējumos. (more…)

Visuma bērni, 1. daļa

Jautājums: Iziesim „atklātā kosmosā” – visumā, kurš pēc būtības ir devis mums dzīvību. Visums ir universa sistēma, kas sastāv no matērijas un enerģijas. Tā aptver visu mums zināmo pasauli, iekļaujot telpu un laiku.

Visums ir dinamisks. Saskaņā ar Lielā sprādziena teoriju tas evolucionē no sākotnējā punkta, pakāpeniski izplešoties. Visuma procesi noris miljardiem gadu un pakļaujas likumiem, kurus pēta mūsdienu zinātne. Kopumā, ko mēs varam gūt no tā, ko zinām par Visumu? (more…)

Īsie stāsti. Ābrama grupas attīstība: „Jēkabs”

Garīgajai virzībai ir nepieciešams pareizi ierobežot egoismu. Tas noved pie vidējā lieluma starp Ābrama žēlsirdības (labestības) īpašību un Īzaka cietsirdības (spēka) īpašību, un ļauj atklāt starp viņiem kaut ko kopēju.

„Kaut ko kopēju” nozīmē nākamo Ābrama grupas attīstības līmeni, ko dēvē par „Jēkabu”, jo no saiknes starp labo līniju (Ābrams) un kreiso līniju (Īzaks) pakāpeniski atklājas vidējā līnija (Jēkabs).

Tieši no šī mirkļa var runāt par īstu kabalas metodes realizāciju, jo tagad tā sāka ietvert sevī divas līnijas: labo un kreiso, žēlsirdības īpašību (atdevi) un tiesas īpašību (saņemšanu), no kurām veidojas trešais spēks, kas tās savstarpēji savieno, pareizi realizējot. Šo trešo spēku tātad dēvē par „Jēkabu”. (more…)

Īsie stāsti. Ābrama grupas attīstība: „Īzaks”

Pēc tam, kad Ābrams nodibināja savu skolu, viņš kopā ar mācekļiem, kuri viņam pievienojās, sāka attīstīt kabalas metodi. Tādā veidā viņš radīja trīs sistēmas: apmācības sistēmu, izplatīšanas sistēmu un kabalas realizācijas sistēmu.

Izplatīšanas sistēma ņēma vērā cilvēka attīstības līmeni. Viss bija atkarīgs no tā, kā cilvēki uztver garīgo ideju, cik tuva tā viņiem ir un vai atbilst viņu vēlmēm, cik daudz var parādīt, ka šī metode ir viņiem noderīga.

Un tad, virzoties augšup un attīstoties, viņi jau spēs saprast arī citas iespējas, kādas tā viņiem dod. Tādēļ vērsties pie cilvēka vienmēr vajag viņa līmenī un viņam saprotamā valodā, pievilinot ar to, ka tu vari viņam palīdzēt realizēt tieši to, ko viņš vēlas. (more…)

Īsie stāsti. Garīgās prakses un to pirmsākumi

Senā Babilona kļuva par šūpuli dažādiem garīgiem virzieniem un praksēm. Ja pirms Ābrama perioda babilonieši dzīvoja mierīgi, mīlestībā un draudzībā – tā, kā to mācīja Noasa sekotāji, tad pēc egoisma izaugšanas, viņi sāka atdalīties viens no otra un sadalījās daudzās grupās.

Katra grupa, vadoties no tā, kas to iekšēji pievilka, sāka pielūgt to vai citu dievību (īpašību, spēku). Tā nebija vienkārši akmeņu vai koku pielūgsme, tā bija dabas spēku pielūgsme. Tā parādījās daudzdievība, baltā un melnā maģija, astroloģija un citas prakses, eksistējošas vēl šodien. (more…)

Īsie stāsti. „Ēģiptes robežas” pāriešana

Pēc tam, kad Ābrama grupa, strādājot pie apvienošanās, sāka sevī atklāt jaunu egoisma slāni, starp viņiem atkal iestājās nesaticība, kā agrāk Senajā Babilonā.

Viņi nokļuva milzīga egoisma – faraona varā, kas viņus apspieda un viņu savstarpējās attiecības pārvērtās „Ēģiptes verdzībā”.

Tieši šajā laikā parādās nākamais tautas vadītājs – Mozus. Viņš no mazām dienām tika audzināts faraona mājā, taču, neskatoties uz to, viņam radās milzīga vēlēšanās pacelties augstāk par savu audzināšanu. Viņš aizmūk no faraona un vēršas pie tautas, mudinot to doties prom no Ēģiptes. (more…)

Īsie stāsti. Cilvēces garīgais tēvs

Vārds Ābrams (av – am) nozīmē „tautas tēvs”. Ābrams patiešām bija visas cilvēces garīgais tēvs, jo viņš kļuva ne tikai daudzu tautu ciltstēvs, bet arī radīja garīgo metodiku, kas ļauj izlabot visu pasauli.

Viņa metodes centrālais punkts bija norāde uz Radītāju, kā uz vienīgo un vienoto dabas spēku, kurš vada visu universu: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”.

Radītāja īpašības viņš noteica, kā „labs un labu darošs”. Cilvēces uzdevums saskaņā ar Ābrama mācību nozīmē Radītāja atklāšanu un saliedētību atbilstoši likumam „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. (more…)

Īsie stāsti. Daudzdievība vai vienota vadība?

Ābrams, seno babiloniešu priesteris un viens no Noasa sekotājiem, pirmais saprata, ka viss notiekošais ar tautu – notiek speciāli.

Grūti noticēt, ka no labā augstākā spēka vadības var nākt negatīvas sekas, kas spēj sagraut ideālu sabiedrību.

Ja starp draudzīgi dzīvojošiem cilvēkiem pēkšņi uzliesmo nesapratne, pretestība, atdalīšanās vienam no otra un pat naids, tad rodas jautājums, vai patiešām spēks, kas vada pasauli, ir labs un labu darošs. (more…)

Īsie stāsti. Ieplānotā babiloniešu sapurināšana

Babiloniešu civilizācija radās Mezopotāmijas centrālajā daļā un izvietojās ļoti ērtā vietā – uz auglīgām zemēm starp Eifratas un Tigras upēm. Divupes iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, audzēja sīpolus, ķiplokus, griķus, miežus, kviešus. Viņi dzīvoja vienkārši, tomēr bez bēdām, izmantojot reģiona dāsnos dabas dotos labumus.

Senajā Babilonā pirmoreiz parādījās apūdeņošanas sistēmas, ūdensvadi, bija attīstīta laistīšana un zemes apzaļumošana.

Neskatoties uz to, ka valsti vadīja valdnieks, cilvēki dzīvoja nosacīti brīvi. Viņi paši sevi nodrošināja, uzturēja sabiedrību un valsti, viņiem nebija ienaidnieku un viņi dzīvoja draudzīgi un laimīgi. (more…)