Meklētāju paaudze

Cilvēkam rodas daudz jautājumu: kā darboties, kā strādāt, kā pastāvīi sevi mudināt, kā virzīties uz priekšu, kā palielināt savas attīstības ātrumu, tas ir, pietuvināt Radītāja atklāšanu? Tā ir vienīgā cilvēka nodarbe šajā pasaulē – atklāt Radītāju, spēku, kas pārvalda visu realitāti un mani, kā esošo tās daļu.

Tādēļ mēs izmantojam to cilvēku padomus, kuri jau izgājuši šo procesu un sasnieguši atklāsmi. Tāpēc mēs arī mācāmies kabalas zinātni, kuras metode pēc savas definīcijas ir Radītāja atklāsme radījumiem šajā pasaulē. Viss, ko mums nepieciešams darīt – realizēt to, ko kabalisti ir uzrakstījuši.

Saprotams, ka katrs kabalists, kurš ir tuvāk mūsu laikmetam, varētu būt mums vairāk noderīgs, jo labāk mūs saprot, dzīvojot tādu pašu dzīvi un būdams mūsu laikabiedrs.

Tā mēs sākam apgūt sistēmu – ne tikai apslēptības sistēmu, kas atrodas starp mums un Radītāju, bet arī sistēmu, kurā atrodas kabalisti, kuri ir atklājuši Radītāju. Savas dzīves laikā mūsu pasaulē viņi atklāja Radītāju, tas ir, novērsa apslēptību.

Viņu vairs nav šajā pasaulē, bet viņu darbu augļi nav zuduši, un mēs varam tos izmantot, lai sevī attīstītu īpašas jūtas un apziņu, virs parastajām ķermeniskajām sajūtām un prātu.

Mūsu ķermeniskā pasaules uztvere ir daudz vairāk ierobežota salīdzinājumā dzīvniekiem. Visi dzīvnieki jau trīs dienas pirms cunami jūt tā tuvošanos un glābjas kalnos, un tikai cilvēki neko nenojauš. Mēs nejūtam dabu un attiecībā pret visiem dzīvniekiem atrodamies vistālāk no tās. Tomēr runa neiet par fiziskā ķermeņa pastāvēšanu, bet par attieksmi pret augstāko spēku.

Tikai cilvēkā mostas vēlēšanās izzināt augstāko spēku, taču arī ne katrā. Tomēr jebkurā paaudzē, kamēr uz zemes pastāv cilvēks, ir cilvēki, kuros mostas tāda vajadzība atklāt Radītāju un viņi to realizē.

Un turklāt, ņemot vērā, ka viņi paši atklāj Radītāju, viņi vēl atstāj mums savus pierakstus, grāmatas, vēstules, rakstus. Katrs savā stilā raksta par to, kā novērst apslēptību, par to, kā  veidota apslēptības sistēma, par to, kā to izmantot.

Šī sistēma neatklājas vienā mirklī un uzreiz par visiem simts procentiem, bet pakāpeniski. Tādēļ mums ir jāveic ar sevi noteiktas darbības. Kabalisti skaidro, kā mums viens otram tajā palīdzēt, ja mūsu paaudzē ir cilvēki, kuri jūt tādu pašu tieksmi atklāt Radītāju.

Sākot no Ādama Rišona laikiem, kurš bija pirmais kabalists, kurš atklāja Radītāju un novērsa apslēptību, līdz mūsdienām ir bijušas daudzas kabalistu paaudzes. Mēs varam izmantot viņu mantojumu. Un izņemot viņu pierakstus, mēs varam izmantot arī viņus pašus.

Ienākot sistēmā, kurā neredzami valda Radītājs, mēs varam izmantot kabalistu palīdzību, kuri jau sasnieguši atklāšanu. Viņi jau ir aktīvi iesaistījušies šajā sistēmā un sava veida atklāšanas un izzināšanas līmenī to uztur, pietuvinot mums un palīdzot tajā iekļauties.

Mums tikai ir jāsasniedz nepieciešamā jūtība un apzināšanās, lai to atklātu. Un tad mēs spēsim ar kabalistu palīdzību pareizi izmantot sistēmu.

Turklāt mums ir pienākums izpildīt mūsu pasaulē  visas viņu rekomendācijas. Mūsu paaudzē jau ir daudz cilvēku, kuri vēlas atklāt Radītāju. Mēs dzīvojam īpašā laikā, kad ir atļauts atklāt kabalu visiem. Ikviens, kurš vēlas atklāt Radītāju, var atnākt un Viņu atklāt.

Tādējādi mums ir unikāla iespēja. Ja mēs apvienosimies savos Radītāja meklējumos, tas ir gluži tāpat kā meklēt mežā apmaldījušos cilvēku. Mēs vara iet visi kopā, daudzi cilvēki un pārmeklēt visu mežu. Katrs ies un sauks: „Aū – aū! Kur tu esi?” Tādējādi, palīdzot viens otram, mēs beigās atradīsim pazudušo.

Un tieši tāpat mēs varam kopā meklēt Radītāju. Tādi kopēji meklējumi ir daudz vieglāki, nekā meklēt vienatnē. Vienam atrast Radītāju praktiski nav iespējams – kopā mēs to izdarīsim ātri un bez grūtībām.

No 441. sarunas par jauno dzīvi, 05.10.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed