Pēc tam Ābrams aizdomājās: kā ar šo egoismu sadzīvot?

„Pieņemsim, ka tas tiešām ir visaugstākais dabas spēks. Īstenībā no visa tā, ko es redzu, var rasties iespaids, ka cilvēciskais egoisms valda pār visu. Tas grauj un rada, tas dara visu labo un slikto, gan ar tā palīdzību, gan arī tā vārdā. Tomēr, ja mēs turpināsim tam akli sekot, tad visu sagrausim un iznīcināsim viens otru, visu cilvēci”.

Lūk, ko pamanīja Ābrams. Un tajā viņam palīdzēja valdnieks Nimrods, kurš ieteica savu risinājumu – sadalīties, atdalīties vienam no otra, nomierināt kaislības, doties katram uz savu pusi no mazās „babiloniešu kopmītnes”.

Nimrods bija ļoti gudrs. Viņš saprata, ka pats nekādā veidā nevarēs pretoties notiekošajam un tādēļ pielabinājās šķelšanās procesam.

Taču Ābrams lūkojās tālāk: „Labi, mēs izklīdīsim. Kas būs pēc tam? Tā taču ir tikai puse no darba. Patiešām, mēs nomierināsim babiloniešus, kuri agrāk dzīvoja kā viena ģimene, bet tagad sāka neieredzēt viens otru. Tomēr tas nozīmē tikai atlikšanu, kas pilnīgi neatrisina problēmu.

Virziens uz īstu egoistisku stāvokli prasa, lai mēs, tieši pretēji, mijiedarbotos, savienotos. Jā, egoisms atdala, nostāda mūs vienu pret otru, kur saduras dažādas intereses. Taču, no otras puses, tas mūs savieno, lai mēs varētu viens otram sniegt baudu”.

Tādējādi egoistiskā attīstība ir divpusēja, tajā pastāv divas pretējas puses. Visi toreiz to sajuta, tikai nezināja, kā to izmantot.

„Es zinu, ka bez kaimiņa neiztikt. Jā, man vajag mazliet no viņa atdalīties, norobežoties, bet tikai tur, kur mēs traucējam viens otram. Piemēram, pašreiz starp mums ir upe vai arī „kāpņu telpa”. Taču, no otras puses, viņš kaut ko ražo, es kaut ko ražoju – mēs viens otram varam palīdzēt un mums vienalga ir jābūt savstarpēji saistītiem, lai apmierinātu mūsu savstarpējo egoismu”.

Šeit uzreiz parādās tamlīdzīga problēma, kas līdz šim, līdz mūsdienām arī netika atrisināta: kādā veidā tautām pareizi sadarboties vienai ar otru? Spilgts piemērs ir eiropieši ar viņu kopējo tirgu. Viņi bija sadalīti – daudzmaz kaut kā dzīvoja. Protams, pastāvīgi karoja, bet dzīvoja. Vēlējās savienoties, taču nezina, kā savienoties. Tas ir, gan no vienas puses slikti, gan no otras puses slikti – nezina, kā strādāt ar egoismu.

Patiesībā, ar to strādāt nav iespējams. Šī problēma pilnīgi skaidri bija redzama jau pašā sākumā. Tā bija gan Ābramam, gan Nimrodam: kā padarīt egoismu par dzīvības spēku? Kā pareizi, pozitīvi izmantot manu naidu pret citiem, manu atkarību no citiem, manu vēlmi valdīt pār citiem un attiecīgi arī tāda ir viņu attieksme pret mani, tieksme valdīt, ienīst, iekarot utt.? Kā to visu novest pie viena pozitīva kopsaucēja?

Citādi starp mums visiem pastāvīgi būs tikai sadursmes, savstarpēja iznīcināšana, kari un nekas vairāk, tas, ko mēs arī redzam līdz pat mūsdienām. Cilvēki no tā visa jau ir noguruši.

Paskaties uz mūsdienu pasauli. Tā no visām pusēm sāk vārīties. Drīz mēs to redzēsim it visur. No jauna pacelsies Latīņamerika, Ķīna, Japāna – nākamo karu iedīgļi slēpjas it visur.

Kā mums izdarīt tā, lai mūsu egoisms atrastos pareizā „iepakojumā”? Ja tas ir dabas spēks, tad kā mēs varam to pareizi izmantot?

Tas arī ir Ābrama atklājums – pareiza egoisma izmantošana. Nevis vienpusēji pēc sašķeltības principa un ne ar karošanu pēc principa „kurš kuru”, kas ved uz pašiznīcināšanos, bet tieši precīzs aprēķins: egoisms mums ir vajadzīgs, lai no tā naida īpašības mēs radītu mīlestības īpašību, savstarpēju saikni.

Īsāk sakot, Ābrams atrisināja uzdevumu, kā apgriezt egoismu uz pretējo pusi. Ja netiek uzsākti filozofiski spriedelējumi, vēsturiska un psiholoģiska tipa tīri „tehniskajās” detaļās, kas atrodas dabas īpašību dziļumos un tās likumos, tad kopumā tāds ir viņa mantojums.

Daudzo pētījumu gadu laikā viņš iekļuva egoisma dzīlēs, izpētīja šo dabas fenomenu un rezultātā, iedziļinoties tajā arvien vairāk, atklāja Augstāko spēku.

Viņš saprata, kādēļ cilvēcei tiek dota tieši šāda attīstība – lai cilvēku patiešām paceltu līdz Radītāja līmenim. Un tad sanāk, ka civilizācija pareizi tiecas uz augšu, tiecoties uzbūvēt „Babilonas torni” līdz debesīm, tomēr tas ir jābūvē virs egoisma „tehnoloģijas”. Cilvēciskais egoisms ir Babilonas torņa materiāls, kas pastāvīgi augs, bet katrs ir virs tā. Mazs cilvēks stāv uz šīs „kaudzes”, „kalna”, kas pastāvīgi aug.

Visus elementus, kas gribot negribot radās šajā mazajā babiloniešu cilvēcē, Ābrams izpētīja, izmantoja, kā tika paredzēts, un redzēja, ka izeja ir, ka risinājums patiesībā ir tikai viens. Un viņš realizēja šo risinājumu.

Realizēja, savācot domubiedru grupu, mācekļus, sekotājus, kuri tad arī „pacēlās līdz debesīm” – uzcēla garīgo „Babilonas torni” virs sava egoisma un beigās sasniedza augstāko dabas punktu, atdeves un mīlestības īpašību. Viņi līdz tam izauga.

Citādi runājot, Malhut, egoistiskais cilvēka pamats, izauga līdz pilnas atdeves un mīlestības līmenim – līdz Binas īpašībai.

Lai to sasniegtu,  Ābrama grupai nācās aiziet no Babilonas un strādāt daudzu gadu garumā. Ābrams dzīvoja aptuveni 1700. gados p.m.ē., bet pareizā „Babilonas torņa”, tas ir, Pirmā tempļa celtniecība noritēja tikai aptuveni 900. gados p.m.ē.

Vispār Babilonas torņa ideja kā sarkans diegs stiepjas cauri visai vēsturei. Zemapziņā cilvēce pēc tā tiecas. Tad, lūk, Ābrams beigās to uzcēla – protams, ne tādā veidā, kā babilonieši to bija iztēlojušies.

No TV raidījuma „Babilona vakar un šodien”, 7. daļa, 24.09.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija | Add Comment →