Aizsniegties līdz debesīm, 1. daļa

Savā laikā Izraēlas tautas izcelsme radās no Babilonas. Kopš tā laika šie divi virzieni, divas pasaules, pastāv viena otrā. Ebreju tauta sajaukta ar visu cilvēci, taču neizšķīst tajā, izklīst, bet nevar izzust, jo sākotnēji pārstāv pavisam citu sabiedrību, savādāk savienoti, savstarpēji saistīti.

Šiem diviem virzieniem nav iespējams sajaukties. Viņiem ir tik ļoti atšķirīgas garīgās, dabiskās saknes, ka līdz pat mūsdienām starp viņiem pastāv ļoti skaidrs, spilgts sadalījums, kuru nav iespējams aprakstīt un nav iespējams saprast.

Kādreiz Babilona, cilvēces šūpulis, bija kā viena ģimene. Pēc tam notika straujš egoisma lēciens. Parādījās valdnieks Nimrods, un Babilona patiesībā kļuva par tā laika visa progresa galvaspilsētu, kur tika kultivēta mistika, okultisms un tamlīdzīgi.

Tas patiešām bija cilvēces centrs. Un šajā centrā radās mazs „punktiņš” – babiloniešu priesteris Ābrams. Viņa tēvs Tera un vecaistēvs Nahors bija lieli gudrību zinātāji, mācīti vīri, zvaigžņu tulki, astrologi, dabas pētnieki. Citādi runājot, attiecīgi tiem gadiem viņi bija ļoti izglītota ģimene.

Un, lūk, Babilonā pēkšņi radās problēmas, nesaprašanās: uzliesmojošais egoisms sāka izraisīt sašķeltību starp cilvēkiem, izsaucot konfliktus, cīņu, nesaskaņas un citas problēmas, kādas nebija agrāk. Radās nepieciešamība pēc tiesām, advokātiem, sargiem, uzraugiem… Vārdu sakot, pēkšņi sāka parādīties „kapitālisma sākums”.

Un Ābrama ģimene tajā aktīvi piedalījās, jo kopumā nodarbojās ar iedzīvotāju ideoloģisko darbu.

Pēc tam lieta aizgāja līdz tam, ka babilonieši nodomāja uzbūvēt „ Babilonas torni”, tas ir, alegoriski izsakoties, aizsniegties līdz pašām debesīm. Tik ļoti izauga viņu lepnība, viņu spēks, es pat teiktu – nekaunība līdz tādam līmenim, ka izrāvās uz āru un viņiem radās vēlme „aizsniegties līdz zvaigznēm”.

Un tad Ābrams sāka pētīt šo problēmu, jo tā skāra tieši viņu. Uzskatu, ka viņš savu pētījumu uzsāka tīri no egoistiskā viedokļa. Ja jau cilvēki vēlas aizsniegties līdz zvaigznēm, tas apdraud viņa specialitāti, viņa bagātību, viņa spēku un varu.

Jautājums: Vai tas nozīmē, ka sākumā Ābrams gāja parastu zinātnisku ceļu?

Atbilde: Viņam bija jāatrisina šī problēma. Agrāk cilvēki griezās pie viņa, lūdza viņam padomus ikdienišķajās dzīves problēmās: vai aplaistīt laukus ar ūdeni, vai nē, doties zvejot zivis vai pagaidīt, kuram kādu sievu apņemt, kuru pie kāda vīra izdot utt. Taču tagad cilvēki kļuvuši tik egoistiski, patmīlīgi, pašpārliecināti, ka viņš it kā pārstāja būt  tiem vajadzīgs.

Un Ābrams pēkšņi sajuta, ka viņu „apiet”, ka jaunie apstākļi apdraud viņa nākotni.

Protams, es pārspīlēju, bet principā ir jāatzīst, ka sākumā viņš bija parasts egoists – darināja dievu statuetes un pārdeva cilvēkiem par labu naudu. Visbeidzot visiem bija labi: iedzīvotāji pirka sev pārliecības sajūtu un Ābrams no tā guva labumu.

Taču pēkšņi cilvēki pārstāja apmierināties ar elkiem, sajuta sevi augstāk par dieviem. Turklāt viņi it kā aizskāra arī pašu Ābramu, viņa perspektīvas, viņa specialitāti, viņa  stāvokli. Un tādēļ viņš ķērās pie pētniecības: kas tad īsti notiek?

Jāsaka, ka dvēseles dziļumos viņš bija īsts pētnieks. Citiem vārdiem, patiesība viņam bija svarīgāka par labklājību.

Tad, lūk, izpētot parādības dabu, ar kuru viņš bija saskāries babiloniešu vidū, Ābrams saskatīja ļoti interesantu egoisma palielināšanās tendenci. Šī procesa laikā cilvēks sāk noniecināt dievus, jo par viņa dievu kļūst viņa egoisms. Un atbilstoši šī egoisma pieaugumam, apmierinātībai, „piepildījumam”, tiek aizstāti viņam visi pārējie kulti.

Mūsdienu laikmetā visā pasaulē mēs vērojam tamlīdzīgus procesus. Kādēļ cilvēki attālinās no reliģijām? Tādēļ, ka viņos aug egoisms. „Kāda man daļa par kādu citu dievu, kurš sēž nav zināms kur, ja man pašam pašreiz ir sava dievība – mans egoisms, mans „Es”, kurš ir svarīgāks par visu pārējo.”

Šodien ebreji un kristieši masveidā novērsušies no savas reliģijas, bet musulmaņu pasaulē notiek cīņa ar fundamentālistiem, jo arī tur notiek novēršanās no reliģijas. Kas attiecas uz indusiem, viņu vidū arī ir cīņa, tikai tā ir „klusa”, „pagrīdes” cīņa. Viņu ceļš ir nedaudz citādāks, taču arī noved turpat.

Nav kur likties, tas ir kopīgais attīstības ceļš. Taču, ņemot vērā, ka dažādām tautām ir dažāda nozīme, tas arī izpaužas dažādi.

Tā vai citādi egoisms kļūst par jaunu reliģiju, gluži tāpat, kā Senajā Ēģiptē, kur Faraons paziņoja: „Kas ir Radītājs, lai es viņam klanītos? Es pats esmu visaugstākais”.

Lūk, arī Senajā Babilonā, pētot šo parādību, Ābrams redzēja notiekošā būtību: egoisms izaug tik lielā mērā, ka kļūst par galveno darbojošos personāžu, par augstāko spēku. „Augstākais” atbilstoši paša cieņai – augstāk par manu egoismu man nekā nav.

Pēc tam Ābrams aizdomājās: kā šo egoismu pārvarēt?

No TV raidījuma „Babilona vakar un šodien”, 7. daļa, 24.09.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed