Patiesība par trijām pasaules reliģijām, 2. daļa

Jūdaisms, kas kādreiz pastāvēja uz mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu principa, neprasīja kādu ārēju spiedienu uz cilvēku. Tas, kurš vēlējās, tam pievienojās, bet kurš nevēlējās – nepievienojās.

Pēc vēsturiskajiem dokumentiem ir redzams, ka praviešu laikā 8. – 7. gadsimtā pirms mūsu ēras, līdz pašam Tempļa sabrukumam, loti daudzi pasaules tautu iedzimtie gāja mācīties pie ebrejiem un ar to spēcināja jūdaismu. Daži no viņiem kļuva par ebreju tautas dižiem viedajiem un tādu bija ne mazums, ieskaitot slaveno viedo un kabalistu Rabiju Akivu.

Tomēr jūdaisms nevarēja plaši izplatīties visā pasaulē, jo šāda izplatīšanās ir iespējama tikai ar spēku. Visa cilvēce būtībā ir egoistiska, cilvēkus var uzpirkt ar naudu, vai iekarot ar varu, draudiem. Viens no diviem: pievilināt ar konfekti, vai pakļaut ar nūjas sitieniem.

Jūdaismā nebija ne konfektes, ne nūjas – tā ir pasīva mācība. Pie tās nonāca tas, kurš juta sevī tieksmi pēc šīs idejas, tiecās pēc apvienošanās, mīlestības pret tuvāko.

Runa iet par to laiku jūdaismu, kas tika veidots pēc galvenā Toras likuma – mīlestība pret tuvāko kā pret sevi pašu. Un tādēļ jūdaisms neguva plašu izplatību pasaulē. Tam pievienojās tikai tie, kuri vēlējās.

Kristietība uzvedās jau citādi, uzskatot, ka visai pasaulei jākļūst par kristiešiem. Vairākumā gadījumu, atklājot jaunas zemes, iekarojot valstis, nodibinot sakarus, izņemot tirdzniecības intereses un iedzīvošanos, tika izvirzīts mērķis izplatīt savu reliģiju. Tādēļ baznīca Spānijā, Portugālē, Francijā, Anglijā ļoti atbalstīja kolonizāciju.

Jūdaisms darbojās citādi, tas vispār nepārsniedza savas robežas un pieņēma tikai tos, kuri vēlējās tam pievienoties, bez jebkādas vardarbības un uzpirkšanas. Turklāt šāda pieeja jūdaismā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Pēc tradīcijas, to, kurš vēlēsies pieņemt jūdaismu, sākumā visādi atrunā.

Taču kristietība izplatījās ar ļoti „progresīvām” metodēm, salīdzinot ar jūdaismu: zem krustnešu zobeniem un ar misionāru pierunāšanu, kuri centās pārliecināt, cik brīnišķīga un varena ir šī ticība. Cilvēku iekaroja kristiešu tempļu bagātība ar zelta rotājumiem un ikonām, un stāstiem par brīnumiem.

Jebkuras eiropiešu pilsētas centrā atradās baznīca –  visaugstākā un skaistākā ēka visā apkārtnē. Pat šodien baznīca izceļas starp citām ēkām, bet senos laikos tā vispār atradās starp būdām un tādēļ kristietība tautai bija ļoti pievilcīga un plaši izplatījās.

Tomēr tai izplatoties, tā sāka pavājināties, jo tajā sākās sašķelšanās. Sākās viena virziena strīdi ar otru, un no šī momenta tās spēks sāka izsīkt. Atnākot Renesanses, pēc tam Apgaismības laikmetam, kristietība sāka atkāpties no savas pozīcijas.

Ja pirms tam par neticību pasludināja par ķeceri un lika cietumā vai dedzināja uz sārta, tad pirms 300-400 gadiem to pārstāja darīt. Šodien par ko tādu vispār nevar būt ne runas, lai gan Eiropa un Amerika vēl saglabā kristietības tradīcijas, tomēr tā drīzāk ir kultūras nevis ticības daļa.

Mūsdienās mēs redzam, ka jūdaisma un kristietības vietā arvien lielāku popularitāti gūst islāms. Tā ir nosacīti jauna reliģija un visagresīvākā no tām, kas par mērķi izvirzījusi izplatīt šariāta varu visā pasaulē. Un tā sekotājiem nav svarīgi, vai tas izdosies šodien, vai vēl pēc tūkstoš gadiem. Galvenais, ka viņi pie tā strādā, uzskatot šo darbu par svētu, sludinot ticību Allaham, vienīgajam Dievam.

Un patiesībā no jūdaisma viedokļa islāms netiek uzskatīts par elkdievību, tādēļ ka atzīst ticību vienam augstākajam spēkam. Tikai atšķirība ir tā, ka par to stāsta nevis pravietis Mozus, bet pravietis Muhameds – cits Radītāja vēstnesis.

Islāma ticības pamatā ir tikai viens augstākais spēks, izņemot kuru nekā cita nav un kurš valda pār visu cilvēci, ceļot augstumā cilvēku. Lai gan gadsimtu plūsmā islāms ir izgājis daudzas transformācijas.

Mūsu laikos islāms nostiprina savas pozīcijas, pārdzīvojot aktīvu periodu, kuru jūdaisms un kristietība izgāja savas pastāvēšanas pirmajās divās tūkstošgadēs. Un, protams, ar mūsdienu resursiem, sakaru līdzekļiem, ieročiem, kuri šodien ir islāma rīcībā, tas var atļauties daudz lielāku ekspansiju nekā kristietība pirms diviem tūkstošiem gadu vai jūdaisms, kurš vispār bija pasīvs.

Tāpēc mēs redzam, kā islāms izplatās ļoti intensīvā un draudošā formā arvien lielākā mērogā. Man nācās apspriest šo tēmu Eiropā akadēmiskajās un valdību aprindās un viņi atzina savu pilnīgu bezspēcību attiecībā uz šo jautājumu. Es runāju ar vairākiem Eiropas valstu pilsētu mēriem un universitāšu profesoriem, kuri sūdzējās, ka viņiem ir sasietas rokas.

Eiropieši paši sevi ir sasējuši ar saviem demokrātiskajiem likumiem un tagad ir spiesti pilnīgi lojāli attiekties pret islāma fundamentālismu. Turpretī musulmaņi pret eiropiešiem attiecās atbilstoši islāma likumiem, taču ne pirmatnējā formā, kas nebija stingra un aicināja uz mīlestību, savienošanos, cilvēciskām vērtībām, bet mūsdienu, radikālajā formā..

Pašlaik iznāk tā, ka demokrātiskie principi traucē eiropiešu valdībām apturēt radikālā islāma kā bīstamas kustības izplatīšanos, kas draud pārtraukt stabilitāti Eiropā. Turpretim islāmam nekas netraucē izplatīties. Un tā sekotāji nebrauc uz Eiropu ar mērķi nogalināt cilvēkus, viņi tikai vēlas no visiem izveidot musulmaņus.

Ja ebreji Izraēlā piekristu pieņemt musulmanismu, pieņemtu šo likumu, tajā pašā mirklī viņi kļūtu arābiem kā savējie un tādējādi „atrisinātos” arābu un izraēliešu konflikts…

Demokrātiskie likumi pilnībā atver Eiropu musulmaņiem, ļaujot viņiem uzvesties kā tīk. Nevienam nav tiesību aizskart viņu brīvību un tiesības. Tajā pašā laikā kristieši un jo vairāk ebreji piesargās iet uz īpašiem rajoniem, kur sakoncentrējušies musulmaņu iedzīvotāji.

No 428. sarunas par jauno dzīvi, 31.08.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed