Jautājums: Kāpēc islāma fundamentālisms pēdējos gados nostiprina savas pozīcijas? Islāms sāka savu gājienu uz rietumiem un pakāpeniski iekaro Eiropu. Šodien Eiropas valstīs ir 54 miljoni musulmaņu. Tikai vienā Francijā dzīvo 7 miljoni.

Tendence pāriet uz islāmu un uzņem lielu ātrumu, un pats sliktākais, ka pastiprinās tieši islāma radikālie, ekstrēmie virzieni. Mūsdienu Eiropā pastāv veseli „musulmaņu geto”, kur vienkāršie iedzīvotāji baidās iet, tostarp arī policija. Tur pastāv sava noslēgtā dzīve.

Šī parādība izplešas biedējošos izmēros, pakāpeniski izejot no valsts kontroles. Eiropas centrā, kas agrāk bija brīvības, demokrātijas, vienlīdzīgu tiesību, plurālisma piemērs, uzliesmo kultūru karš.

Negaidīti tajā sāk attīstīties svešķermenis, pretēji visiem tās pamatprincipiem – radikālais islāms, kas atgriež mūs tālā pagātnē, raugoties no sieviešu vienlīdzības un citiem progresīviem cilvēces iekarojumiem.

Kāpēc tā aug radikālā islāma popularitāte un it īpaši jaunatnes vidū?

Atbilde: Lieta tāda, ka esam nonākuši pie pēdējā cilvēces tūkstošgades attīstības posma. Civilizācija ir cēlusies no Senās Babilonas un devās divos virzienos: viena daļa sekoja Ābramam, bet otra izklīda pa visu pasauli. Rezultātā Ābrama mācekļi kļuva par pamatu trim pasaules reliģijām: jūdaismam, kristietībai un islāmam.

Tādā secībā šīs reliģijas attīstījās, viena pēc otras. Jūdaisms attīstījās tieši no Ābrama. Kristietība radās pēc diviem tūkstošiem gadu, kad parādījās pirmās kristiešu kopienas. Islāms parādījās tikai 7. gadsimtā.

Atbilstoši šiem posmiem arī notiek katras reliģijas uzplaukums un to attiecīga izdzišana. Jūdaisma uzplaukums savā patiesajā veidā turpinās līdz Tempļa nopostīšanai. Pēc tam ebreju tauta novērsās no principa „mīlestība pret tuvāko kā pret sevi pašu”, kas ir Ābrama mācības pamatā un tādēļ devās trimdā. Tā bija garīgā trimda no mīlestības pret tuvāko stāvokļa, krītot no brāļu mīlestības nemotivētā naidā.

Kristietība piedzīvoja uzplaukumu līdz pat viduslaikiem, bet pēc tam sāka mazināties, reformēties, tā sadalījās līdz ar protestantisko kustību parādīšanos.

Islāms ilgi snauda un neizpaudās pasaulei visā savā spēkā. Un tikai pēdējā laikā, kad kristietība un jūdaisms tik ļoti sašaurināja savas pozīcijas, līdz pārstāja noteikt sabiedrības formu, islāms sāka pacelties. Un patiešām, Torā ir rakstīts, ka dienu beigās, cilvēces attīstības beigu posmā islāms piepildīsies ar lielu spēku, kā teikts par Ismaēlu: „Viņa roka uz visiem, un visu rokas uz viņa”. Tas ir, šī reliģija paceļas virs visiem.

Jūdaisma uzplaukums turpinājās pirmos divus tūkstošus gadu pēc Ābrama aiziešanas no Senās Babilonas, tas ir, aptuveni pirms mūsu ēras sākuma. Tas ir laiks, kad jūdaisms pastāvēja savā patiesajā garīgajā veidā uz pilnu jaudu. Pēc tam ebreju tauta nokrita no garīgā līmeņa un sāka grimt materiālajās vēlmēs, šī iemesla dēļ devās trimdā. Katra nākamā paaudze krita arvien zemāk.

Pēc jūdaisma uzplaiksnījuma, sākās kristietības uzplaiksnījums. Kristietība sāka strauji uzplaukt, līdz sevi izsmēla. Mūsdienās mēs atrodamies kristietības norietā, kas jau ir zaudējusi savu bijušo varenību. Tāpēc, ka šodien, lai Eiropā būtu par kristieti, gandrīz nekas netiek prasīts, izņemot krustiņu kaklā.

Dažās vietās vēl ir palikuši fanātiski kristieši, taču nav tieši īstie, kas piederēja kristietībai sākotnēji, kā tautas, kuras pieņēma kristietību daudz vēlākos gadsimtos, piemēram, latīņamerikāņi. Viņiem kristietība ir nosacīti jauna reliģija. Ja pati kristietība pastāv jau divus tūkstošus gadu, tad uz Ameriku tā atnāca tikai pateicoties misionāriem, pēc tam, kad to pirms piecsimts gadiem atklāja Kolumbs. Un tādēļ tur vēl ir saglabājušies dziļi reliģiozi cilvēki.

Turpretī islāms pa īstam sāk mosties tikai mūsdienās. Līdz šim tas atradās latentā periodā. Pagāja divi tūkstoši gadu kopš jūdaisma uzplaukuma, pēc tam divi tūkstoši gadu kopš kristietības uzplaukuma, un patlaban pienākusi islāma kārta.

Turpinājums sekos…

No 428. sarunas par jauno dzīvi, 31.08.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Izraēla un pasaules tautas, Kabala un reliģija | Add Comment →