Kabalas zinātnē teikts, ka Radītājs ir labs un dara labu. Lai Sevi realizētu, Viņš radīja saņemošo vēlmi, ko dēvē par „radījumu”. Šai vēlmei ir jāattīstās saskaņā ar Radītāja nodomu, saskaņā ar Viņa programmu, līdz sapratīs, sajutīs Viņu tieši kā labestību un labu darošo, kā diženo.

Tāda ir Radītāja vēlme. Kabalisti mums izskaidro: tas nav tāpēc, ka Viņš no mums gaida Sava diženuma, Sava varenuma atzīšanu un mūsu atkarību no Viņa. Runa taču iet par Augstāko un tātad arī bez tā ir skaidrs, ka tas tā ir. Nē, Radītājs līdz ar to vēlas pacelt mūs augšup uz Viņa pakāpi.

Tas nozīmē, mums jāiziet caur kādu Augstākā spēka apzināšanos savā radījuma būtībā un jānoskaidro, kā mums sasniegt šī spēka augstumu. Radītājs gūst baudu no tā, ka mēs Viņu izzinām, tas ir, sasniedzam Viņa limeni. Un atbilstoši līdzības likumam, proti, sasniegt ar Viņu līdzību – nozīmē iegūt tieši tādas pašas īpašības, kādas ir Viņam.

Mūsu labošanās periods ir tas ceļš, tās kāpnes, pakāpes, kas ved mūs augšup caur piecām pasaulēm. Šo pacēlumu radījums var īstenot, ja tikai viņš ir pārliecināts, ja nelokāmi zina, ka tas viņam ir jāveic. Tad viņam ir spēki, lai to realizētu.

No kurienes tad radījums saņem spēkus, lai veiktu darbības, kas virza augšup no saņemšanas uz atdevi, spītējot viņa būtībai? Radījumam nepieciešams bruņoties ar sapratni, apzināšanos, sajūtām par to, ka viņš atrodas sliktā, egoistiskā saņemšanas stāvoklī un ka jānonāk labā, atdeves stāvoklī, kas ir pilnīgi pretējs pašreizējam stāvoklim.

Mums saka, ka esam uz to spējīgi, ja saņemsim palīdzību no Radītāja. Augstākā gaisma var pār mums izlieties, un tad mēs sāksim spriest citādi: saņemt nozīmēs slikti, bet atdot – labi.

Lai tad Radītājs to izdara. Viņš radīja mūs saņemošajā vēlmē un tagad var „pagaismot”, lai pārvērstu mūs atdevē.

Taču nē, jo tad mēs zaudēsim patstāvību un kļūsim kā „eņģeļi”, tas ir, spēki, kas vienkārši pilda noteiktas darbības. Mums pašiem ir jākonstatē, jāizlemj, ka saņemt ir slikti, bet atdot – labi.

Šo iekšējo konstatāciju dēvē par „ļaunuma apzināšanos” un nekas cits nav nepieciešams. Tikai jāapzinās saņemošās vēlmes ļaunums un labestība, kas slēpjas dodošajā vēlmē. Tikko tas manī notiks, es, bez šaubām, pārstāšu izmantot egoistiskās vēlmes ļaunumu, kas pašreiz izpaužas, un sākšu izmantot dodošo vēlmi, kas izpaužas kā labestība.

Šķiet, tās nav bērnu spēlītes: ja ārsts man paskaidroja, kas ir labi, bet kas – slikti, kas ir kaitīgs, bet kas – lietderīgs, tad es spēju novērtēt un pildu viņa padomu.

Taču ļaunums man jāapzinās pašam. Šeit nelīdzēs padomdevēji, kas man stāsta par to, kas ir labs un kas ir slikts. Man patstāvīgi jānoskaidro un jāapzinās, ka tieši saņemošā vēlme ir ļaunums un tieši dodošā – labestība.

Šeit uzvilkta tik smalka „stīga”, ka to nav iespējams izpaust vārdos. Man nepieciešams iekšēji palikt neitrālam, paceļoties virs radījuma. Tieši radījumā jau iepriekš noteikts, ka saņemošā vēlme ir ļaunums, bet dodošā – labestība, jo pirmais attiecas uz radījumu, bet otrais – uz Radītāju. Tomēr man it kā ir jāparedz, jāaizsteidzas priekšā radījumam un jāpalūkojas uz abām šīm vēlmēm. Tad, ņemot vērā šo absolūti neatkarīgo punktu, šī saņemošā vēlme jādefinē kā ļaunums.

Tā būs ļaunuma autentiska apzināšanās. Tas rodas nevis uz sagatavotavotas „augsnes”, nevis bāzējoties uz baudu un ciešanām, kas nosaka manu lēmumu, kad reizi pēc reizes es izvēlos „līgumspēli”, veicot izvēli saskaņā ar mana egoisma kritērijiem.

Nē, „ekspertam”, „tiesnesim”, „testētājam” manī ir jābūt nosķirti, ne Radītāja pusē un arī ne radījuma pusē – gluži kā soli priekšā viņiem.

Tas ir obligāts nosacījums. Nedrīkst, lai Radītājs manās acīs būtu apriori labestīgs. Kapēc Viņš ir labs? Tāpēc, ka radīja manu vēlmi, kas bauda Viņa veltes? Nē, tā vienkārši ir esamība, radījums, kurā mēs atrodamies. Un Radītājs vēlas, lai mēs „aizsteigtos priekšā” radījumam, lai piekristu Viņam, ka Viņš ir radījis radījumu tieši tādu, kāds tas ir.

Tas sniedz lielu labumu: mēs neesam vairs atkarīgi no tā, ko un kā Viņš ir radījis. Mēs pavirzāmies augšup virs labestības un ļaunuma, neatkarīgi no tiem pievienotā nolūka, – uz citu pakāpi, kas atrodas augstāk par tiem, uz radīšanas nodoma sākotni, kas pastāvēja vēl pirms tam, kad Viņš mūs radīja, pirms nolēma atklāties radījumam kā Devējs, bet radījumu padarīt par saņemošo. Mēs it kā atrodamies stāvoklī, kad esam agrāk par šo momentu un pat agrāk par tā cēloni. Un tieši tur mēs patiešām sevi atradīsim.

Tāpēc ļaunuma apzināšanās jāvirza arvien tālāk dziļumā, turklāt kvalitatīvā dziļumā. Runa nav par to, cik briesmīgs ir mans neierobežotais egoisms un cik brīnuskaista ir atdeve. Runa iet par kvalitāti, būtību: kāpēc vienu es definēju kā ļaunumu, bet otru – kā labestību? Šī izvēle ir jāīsteno virs savas sajūtas. Šī sajūta man mēra uztveres detaļas „statistikai”, bet virs tās es atklāju kādu augstāku principu, kas paveras radījumam, pirms viņa.

Tādējādi ļaunuma apzināšanās aptver visu realitāti un virs tās mūs paceļ augšup.

No nodarbības: no raksta „Reliģijas būtība un mērķis”, 03.09.201.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →