Jautājums: Ābrama grupa ar savu likumu par mīlestību pret tuvāko kā pret sevi “ienira” caur visām paaudzēm Ēģiptē, to izgāja, nostājās apkārt Sinaja kalnam un kļuva par tautu. Kur tajā laikā atradās Nimroda grupa, proti, pārējā cilvēce, Babilona?

Atbilde: Ļaudis pa to laiku pakāpeniski izklīda uz visām pusēm. Kabala un Tora ar to nenodarbojas, tās nodarbojas ar cilvēka garīgo pacēlumu, tas viss notiek tajā pašā zemes līmenī. Josifs Flāvijs to lieliski apraksta “Jūdu senlietās”.

Jautājums: Atgriezīsimies pie Izraēlas tautas, kura ienāca savā “zemē” – savas vēlmes egoistiskajos slāņos. Kā viņi sāka pārstrādāt šo egoismu?

Atbilde: Tas nebija vienkārši. Pirmkārt, viņi nezināja, kā to pārveidot, kā sākt ar to strādāt.

Mozus vairs nav ar viņiem. Tāpat arī nav Ābrama, Īzaka, Jēkaba, Jāzepa. Un šeit sākās jau cita tautas vadīšana.

Principā tā bija valdīšana. Starp viņiem radās visāda veida nesaskaņas, kas aprakstītas ne Torā, bet gan Praviešu grāmatā un pēc tam Svētajos Rakstos. Viņi izvēlējās, kur būvēt Templi, tas ir, kur būtu piemērota vieta viņu kopējām garīgajām vēlmēm. Tikai šeit nav domāta ģeogrāfija – šis process tikai tiek aprakstīts ģeogrāfiskajos terminos.

Divpadsmit ciltis sāka dalīt zemi. Bija nosacījums saskaņā ar kuru divām ciltīm ir jādzīvo aiz Jordāna – tur, kur šodien atrodas Jordānija, jo tā bija paredzēts atbilstoši kopīgās dvēseles “izvietojumam” uz zemes.

Kopumā pastāv: cilvēciskā daba (dvēsele), dzīvnieku, augu un nedzīvā. Visi šie līmeņi projicējās viens uz otra, tie visi ir veidoti atbilstoši vienam paralēlam principam. Un kad mūsos sāk parādīties cilvēciskā daba, tas ir, līdzība Radītājam, tad atbilstoši šai garīgajai “pārbraukšanai”, mēs arī mainām dzīvesvietu. Kopumā viss mūsos pārveidojas, un mēs pat neievērojam, cik ļoti maināmies. Tas notiek it kā “instinktīvi”, pats no sevis.

Un tādēļ viņi sāk noskaidrot: kādā veidā viņiem tagad jādzīvo?

Jautājums: Vai viņi turpina dzīvot saskaņā ar principu: mīlestība pret tuvāko kā pret sevi?

Atbilde: Protams! Turpina, arvien vairāk to padziļinot. Tā arī ir ievākšanās, Izraēlas zemes apgūšana. Jo “zeme” nozīmē “vēlmi”. Tādā veidā viņi virzās uz priekšu.

Taču būtība nav tajā, ka viņi dala šo zemi. Avotos tiek stāstīts, kā katra cilts apmetas uz savas zemes, tur, kur tai ir jābūt. Tiek aprakstītas robežas, precīzs izkārtojums starp tām. Tāpēc, ka ciltis nedrīkst sajaukties viena ar otru, tādēļ, ka kopējā vēlme, kopīgā dvēsele dalās četros līmeņos pa trīs līnijām.

No tā (4×3) arī radās divpadsmit daļas, divpadsmit ciltis, kurām pilnībā ir jāatbilst savai nozīmētajai vietai, sākot no garīgā līmeņa līdz zemes līmenim, lai pilnīgi precīzi, identiski izkārtotos viena ar otru pa šiem līmeņiem un pat paralēli sekotu viena otrai.

Jautājums: Tas nozīmē, ka pasaules labošanās sākas no šīs mazās teritorijas, pār kuru “gulstas” divpadsmit ciltis?

Atbilde: Jā.

Un, lūk, kas ir interesanti: pēc tam, tas, ko dēvē par dienu beigām, visa cilvēce pievienojas šīm divpadsmit ciltīm (desmit no kurām ir pazudušas, taču atgriezīsies). Tad viss kļūst skaidrs, visa mūsdienu Babilona pārvēršas vienā veselumā, un divpadsmit ciltis parādās no jauna, lai izplatītos pa visu zemi. Tas ir, “Izraēlas zeme” kā šagrēnāda “izstiepjas” pār visu globusu, protams, ne  materiālā nozīmē, bet iekšēji.

Tā tiek izlaboti nedzīvā, augu, dzīvnieku un pamatā cilvēciskā egoisma milzīgie slāņi, šis egoisms jau ir aptverts, saliedēts vienā veselumā un izplatās pa visu zemi tādā veidā, kādu mēs redzam šodien.

Rezultātā no maza punktiņa veidojas jauna pasaule ar jaunu nolūku, kas tiecas “tieši pie Radītāja” – “Jašar-El”, Israēls.

Turpinājums sekos…

No TV programmas “Babilona vakar un šodien”, 5.daļa, 03.09.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Izraēla šodien, Izraēla un pasaules tautas | Add Comment →