Mums neizprast mūsdienu pasaules procesus, ja nenoskaidrosim situāciju, kas bija šo procesu dziļākais cēlonis un prototips aptuveni pirms četriem tūkstošiem gadu.

Toreiz Senajā Babilonā līdzīgas cilvēces krīzes rezultātā radās divas attīstības koncepcijas. Babilonas valdnieks Nimrods lielāko cilvēku daļu veda dabiskā egoistiskā ceļā, bet viedais un priesteris Ābrams aicināja ļaudis pacelties uz kvalitatīvi jaunu pakāpienu.

Jautājums: Ābrams bija augstu stāvošs ideologs, filozofs un godājams cilvēks. Kāpēc viņam bija vajadzīga “revolūcija”?

Atbilde: Viņš meklēja izeju no tās situācijas, kas tautā radās. Apstākļi viņu piespieda apvienoties, taču cilvēki vairs nespēja dzīvot kopā. Tieši otrādi, egoisms viņos izauga tik lielā mērā, ka viņi sāka piesieties viens otram, neieredzēt viens otru.

Nimroda risinājums bija vienkāršs, “pasaulīgs”: “mums ir vienkārši jāizklīst – manā vadībā, protams”. Tāpat aizbrauc katrs uz savu pusi komunālā dzīvokļa iedzīvotāji, lai pārtrauktu ķīviņus.

Turpretī Ābrams teica ko citu: “Izklīst nedrīkst, jo dabas likums ir likums, un no tā nekur nenoslēpsies. Kādreiz Zeme vienalga mums kļūs par šauru. Tādēļ nevajag neko izdomāt. Daba, attīstība prasa no mums vienotību. Mums ir jāapvienojas virs egoisma”.

Protams, Ābramu sadzirdēja nedaudzi – vairāki desmiti tūkstošu cilvēku no trīs miljoniem. Tāpēc, ka šis risinājums nav vienkāršs – daudz vieglāk ir izklīst. Tā vai citādi, sekotāji devās kopā ar Ābramu, izgāja no Ēģiptes un nesa tālāk šo ideju „mīlēt tuvāko kā sevi pašu”, to savstarpēji iemiesojot, realizējot.

Šos ļaudis jau sākotnēji pārņēma izmisums, viņi vairs nespēja sadzīvot ar egoismu, gribēja ar to kaut ko izdarīt, tikt no tā vaļā. Lūk, tādēļ viņus piesaistīja Ābrama piedāvājums, mērķis – nevis vienkārši dzīvot normālu dzīvi, nevis vienkārši beigt lamāties, ķildoties vienam ar otru, bet pacelties uz kaut ko jaunu. Viņus pievilka tieši pacēlums uz nākamo pakāpienu, pieprasot nevis noslāpēt krīzi, bet izmantot to virzībai augšup.

Jautājums: Ir gan jocīgi ļaudis. Nevēlējās dzīvot savās mājās, “atsevišķos dzīvokļos” un deva priekšroku šim pacēlumam uz garīgo augstumu. Sanāk, ka par mūsu tautas pamatu kļuva, lūk, šie depresīvie puiši, kas devās ar Ābramu?

Atbilde: Bez šaubām. Tieši depresija arī “izstūma” viņus uz augšu. Viņiem bija pavisam cita krīzes sapratne, viņi rēķinājās ar to, ka Ābrams palīdzēs viņiem rast dzīves, eksistences jēgu.

Taču pārējie raudzījās uz krīzi piezemēti: “Atrisināsim to un turpināsim normāli dzīvot”.

Rezultātā ļaudis krasi sadalījās divās nometnēs, viņu ceļi turpmāk kardināli atšķīrās.

No TV programmas “Babilona vakar un šodien”, 5.daļa, 03.09.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Izraēla šodien, Izraēla un pasaules tautas, Metodikas izplatīšana, Senā Babilonija | Add Comment →