Babilonas noriets, 3. daļa

Nav tā, ka vairākums babiloniešu nepiekrita Ābramam, taču viņi nesajuta, ko tas viņiem nozīmē. Tikai pieci tūkstoši cilvēku sajuta, ka Ābrams viņu dzīvē ienes gaismu, velk tos uz priekšu, ka viņš var būt viņu gans, līderis, vadītājs, – un devās ar viņu. Viņi juta, ka virzās uz to pašu gaismas stariņu, neklanoties savam elkam, bet sekojot viņam kā vadītājam.

Viņš deva tiem nedaudz ”nobaudīt” pozitīvo spēku. Un viņi saprata, ka ejot kopā ar viņu, šo spēku var realizēt, sasniegt, izprast, atklāt. Turpmāk šis spēks tiks dēvēts par Radītāju.

Turpretim pārējie “nošķīra”, atdalīja sevi no Ābrama un devās ar Nimrodu, Terahu un citiem. Viņiem atliek tikai viens – tas pats muļķīgais stāvoklis, strīdi un ķīviņi ar kaimiņiem, kuriem patiesībā nav kur likties vienam no otra, taču viņi par to vēl nezina: “ Pie mums briesmīgi nodokļi. Jādodas prom, kaut kas jādara. Mēs dodamies, lūk, uz turieni. Un kurp dodaties jūs? Tā ir jūsu darīšana! Starp mums runājot, es nemaz negribu uz to pusi, bet viņi dodas un arī es došos… Vai brauksim uz citu pusi?…”

Kā sacīts, mainot vietu, mainās viss. Dzenoties pēc labākas dzīves un mūkot no konfliktiem, cilvēki izklīst, aizbrauc, pakāpeniski izvietojoties pa visu pasauli. Taču, cik ilgi tas tā var turpināties?

Viņi izklīda atbilstoši tam, kā auga egoisms, atbilstoši tam, kā tas viņos palielinājās un fiziski vairojoties. Tādā veidā viņi attīstījās, meklēja sev labāku vietu…

Šeit ir jāsaprot, ka cilvēks meklē labāku vietu saskaņā ar savām iekšējām sajūtām, atbilstoši savas dvēseles saknei. Rezultātā viņi izklīda pa tām vietām, uz kurām tiecās viņu dvēsele, kur tā viņus veda.

Būtībā analogā veidā darbojas dzīvnieki. Viņi pārvietojas pa mežu, klīst no vietas uz vietu un viss viņiem ir izmērīts: te labāk, te sliktāk, te saules daudz, te maz, te nav laba augsne, te daudz koku…

Tas ir, viņi pastāvīgi meklē, pastāvīgi apjauš, kur viņiem būs labāk, kur ir pieejamāka barība, kur drošāk, kur atrast mātīti, kur audzināt pēcnācējus utt. Tiek apstrādāts milzīgs daudzums iekšējās informācijas, kas virza katru viņu kustību.

Tāpat notika ar trīs miljoniem babiloniešu, kuri sekoja Nimroda koncepcijai. Pieaugošais egoisms sniedza tiem analogas sajūtas un cilvēks pēkšņi saprata, ka viņu velk, dzen, teiksim, uz Apenīnu pussalu, citu uz Melnās jūras piekrasti, trešo uz Aļasku. Tādā veidā viņi izklīda pa visu pasauli.

Pēc tam notika lielā tautu staigāšana. Un atkal jau cilvēki pārvietojās nevis tāpat vien – viņus virzīja milzīgs egoistiskās vēlmes uzliesmojums: teiksim, pakļaut kādu, piedzīt meslus, kā to darīja Orda utt. Tās ir tikai ārējas pazīmes, bet patiesībā viņus stūma uz priekšu nepieciešamības sajūta baroties no citas vietas – baroties iekšēji, garīgi, dvēseliski.

Un otrādi, ķīnieši, piemēram, tūkstošiem gadu nepameta savu “stūri”, japāņi nevienu nelaida ne iekšā, ne ārā. Tāds, lūk, statisks dvēseles stāvoklis. Taču, no otras puses, – cik īpaša kultūra, kāda civilizācija! Viss attīstījās tikai iekšēji, ar savām īpašajām problēmām un ar savu rezultātu…

Un tā babiloniešu ciltis izklīda un katra atrada sev vietu pa prātam. Jozes Flāvijs par to ļoti detalizēti raksta: vieni devās uz Aškenazi valsti, citi – uz Angliju, Franciju, Spāniju, uz austrumiem, uz Āfriku utt.

Turpinājums sekos…

No TV raidījuma “Babilona vakar un šodien”, 4.daļa, 27.08.2014.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: