Jēkabs kopā ar dēliem pēc tam ienāca Ēģiptē un tur mira. Tāpēc, ka no Ēģiptes atdzimst ne sākotnējais punkts – no šī punkta atdzimst jau vesela sistēma. Viņi to sāk veidot tieši Ēģiptē, tas ir, no sadrumstalota, šausmīga stāvokļa, tūkstošreiz sliktāka salīdzinājumā ar Babilonu.

Būtībā tā ir tā pati Babilona, tikai vēl briesmīgākā sadrumstalotībā. Nimroda vietā – Faraons, bet Ābrama vietā – Mozus. Vēsture atkārtojas, tikai jau citā riņķojumā. Tā sākās augoša, milzīga egoisma labošana jaunā līmenī, ko tagad dēvē par “Ēģipti”.

Jautājums: Un rezultātā ģimenes, cilts vietā viņi kļūst par tautu?

Atbilde: Jā. Šo spēku jau dēvē par tautu, lai gan tā ir viena dvēsele. Vienmēr tiek domāta viena dvēsele. Nav nekas cits pasaulē, izņemot vienu dvēseli – vienu vēlmi, kas Babilonā parādījās sadrumstalota, sasista divās pamatdaļās:

• viena no tām – tie, kuri pievienojās Ābramam un vēlējās savākt visas vēlmes vienā;
• šīs vēlmes otra daļa, atdalītā, izklīda pa visu pasauli, nevēloties pagaidām sanākt kopā vienā veselumā.

Daļa vēlmes, kas aizgāja ar Ābramu, pakāpeniski savienojās pirmajā līmenī, tad – otrajā, trešajā: Ābrams, Īzaks, Jēkabs. Tad viņam pievienojās vēl lielāks egoisms: Ēģipte ar Faraonu – tas ir, ar to, kas valda cilvēkos. Un šo, no iekšienes viņus plosošo egoismu, viņi pārvarēja. Iedomājies: mēs ar tevi pēkšņi jūtam abpusēju atdalīšanos un to dēvējam par “Ēģipti”. Vēl lielāku, daudz skaidrāku abpusēju atdalīšanos – tā avotu, mēs dēvējam par “Faraonu”. Tas viss ir jauni egoisma slāņu nosaukumi.

Un tādā veidā, savstarpēji pārvarot šos atstumtības pakāpienus – Ēģipti un Faraonu – pretēji visām Ēģiptes mocībām, ko viņi pieredzēja, šī grupa, izejot no Ēģiptes, kļuva par stipru tautu. Uzņemot sevī egoismu un pārvēršot to savstarpējās saiknēs, šie cilvēki izrādījās gatavi pieņemt egoisma labošanas metodi, ko dēvē par “Toru”.

Runa iet par jaunu savienošanās stāvokli, ne tādu, kā Ābrama, Īzaka, Jēkaba vai pat Mozus laikos, bet par tādu vienotību, kura jau tiks dēvēta par “tautu”. Taču to var sasniegt, ja tu izmanto ne tikai savienojošo dabas spēku, savstarpējo tieksmi pacelties virs sevis, bet pats to smel no dabas un apzināti apgūsti.

Tāda ir atšķirība starp visiem iepriekšējiem etapiem no Babilonas līdz Sīnaja kalnam un labošanām no Sīnaja kalna un tālāk: no šī brīža jau tiek apgūts spēks, kas viņus apvieno, savieno. Viņi jau ne tikai tiecas viens pie otra, kopā viens ar otru pulcējas. Viņi nonāk uz tāda pakāpiena, kad sāk apzināti apgūt apvienojošo spēku jeb Radītāju.

Jautājums: Taču, vai tad līdz šim viņi nevirzījās pēc principa „mīlestība pret tuvāko kā pret sevi pašu”?

Atbilde: Viņi taču nesasniedz Radītāju. Tikai daži, vadoņi – tādi kā Ābrams, Īzaks, Jēkabs, Mozus, Ārons – patiešām Viņu sasniedza, it kā runāja ar Viņu. Taču pārējā tauta – nē. Un tāpēc Mozus stāstīja visai pārējai tautai par to, ko tiem vēsta Radītājs. Skaidras izpratnes tautā toreiz nebija.

Taču tagad viņi kopā nonāca uz pakāpiena, kur visi sāk sasniegt Radītāju. Jau tad, kad viņi iznāca no Ēģiptes, viņiem atklājās “zīmes”, un pakāpeniski Radītājs sāka zināmā veidā starp viņiem izpausties: runāja no Saiešanas telts, gāja tiem priekšgalā utt. Kopumā tauta pakāpeniski sāka just, it kā redzēt “brīnumus”, bet būtībā – pakāpenisku Radītāja izpausmi.

No TV raidījuma “Babilona vakar un šodien”, 27.08.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija | Add Comment →