Ābrama ideālā sabiedrība, 4. daļa

Jautājums: Atgriezīsimies pie iekšējās satuvināšanās etapiem starp cilvēkiem. Kā tas notiek?

Atbilde: Pirmais etaps – kad es nevēlos izmantot citus: otru cilvēku, jebkuru biedru no savas tautas, tas ir, no tās grupas, ar kuru mēs mērojam ceļu uz garīgo ideālu – uz principu “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Paceļoties uz šo pakāpienu, es jūtu, ka nevēlos darīt otram neko sliktu, man nav sliktu domu par viņu. Es varu sevī pārvarēt egoismu, noturēt sevi visās tā izpausmēs un visa mana enerģija tiek virzīta uz to, lai varētu būt absolūti neitrāls pret cilvēkiem. Vēlēties savienoties ar viņiem, vēlēties būt kopā ar viņiem. Tas ir, es nekādā veidā nedomāju, nerūpējos par sevi pretēji visiem pārējiem.

To dēvē par savas egoistiskās vēlmes “ierobežojumu”, gluži kā neitrāls stāvoklis: nevēli, nedari tuvākajam to, ko nevēlies sev.

Taču nākamais etaps jau ir “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Tas nav neitrālums, bet pozitīva darbība. Tādēļ, ka sākotnēji cilvēks atklāj, ka visas viņa darbības ir virzītas tikai uz personīgo labumu un otram neko labu viņš nevar izdarīt, pretējā gadījumā, kā tad ar labumu sev.

Tādējādi mēs runājam par trim etapiem:

  • sākumā notiek egoisma apzināšanās;
  • pēc tam – tā neitralizēšana;
  • un tad – tā labošana, realizācija citu labā.

Un tā ir galīgā darbība – mīlestības būtība.

Jautājums: Vai var teikt, ka Ābrams izveidoja ideālu sabiedrību?

Atbilde: Jā, protams. Ābrams izveidoja ideālu sabiedrību no tiem, kas devās prom no Babilonas, kurus viņš paņēma sev līdz.

Taču šeit kopumā tiek ņemti vērā nevis cilvēki, bet viņu vēlmes! Tas attiecas arī uz Ābrama darba turpinātājiem – Īzaku un Jēkabu. Jā, viņi ir viņa tiešie pēcnācēji, bet kopumā, viņa sekotāji tiek dēvēti par “dēliem” kā mācekļi. No tā izriet arī tādi jēdzieni kā “Ābrama māja”, “Īzaka māja”, “Jēkaba māja”. Ar nosaukumu “māja” tiek domāts tas cilvēku kopums, kuri turpināja augt un pilnveidoties.

Viņi auga arī materiālajā nozīmē, bet galvenais – auga garīgi, lieliem soļiem. Tik ilgi, līdz savos centienos savstarpēji savienoties, pilnībā savienojās uz pirmā garīgā pakāpiena, kas dēvēts par “Jēkabu”. Un šis pirmais garīgais pakāpiens jau tiek uzskatīts par pakāpienu “Israēls” – ar mājienu uz nākamo Israēla zemi, kas tiks sasniegta. Lai gan šīs zemes vēl nav.

“Israēls” taču nozīmē “tas, kurš virzās pie Radītāja”. Tas nozīmē, ja tu atrodies kādā vietā un tiecies uz mērķi, tad tu tiec dēvēts par “Israēlu” – “tieši uz mērķi”. Taču nonākt pie šī mērķa  nozīmē ienākt Israēla zemē.

Kas tad šim nolūkam tev trūkst? Tev trūkst egoisms, kuru tu uzlabosi un pārvērtīsi par Israēla zemi. Lūk, tādēļ viņiem turpmāk bija jānonāk Ēģiptē.

Jautājums: Sanāk, ka grupa jau tiek dēvēta par “Israēlu”, taču tai vēl ir jāiziet gadsimtiem ilgu nolaišanos, pirms tā iegūs Israēla zemi – vēlmi, tieksmi uz mērķi?

Atbilde: Tāpēc ir teikts, ka Jēkabs zināja nākotni un gribēja to pateikt dēliem, bet viņam netika dots…

Turpinājums sekos…

No TV pārraides “Babilona vakar un šodien”, 27.08.2014.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed