Jautājums: Ko sevī ietver darbs attiecībā uz principu „mīli savu tuvāko kā sevi pašu”?

Atbilde: Ceļā uz šādu stāvokli ir ļoti daudz etapu, daudz pakāpienu. Tā ir kabalas zinātnes sistēma.

Sākotnēji cilvēks vienkārši tiecas uz saikni ar citiem. Ir visdažādākie speciālie vingrinājumi: kopā sēdēt, ieturēt maltītes, sapulces, sarunas par satuvināšanos – pagaidām, it kā tikai teorētiski. Patlaban šeit ir maz prakses, jo cilvēki, atrodoties pirmajos pakāpienos, vēl ļoti vāji jūt sevī kustību, aizrautību, uzstājīgu nepieciešamību apvienoties vienam ar otru.

Jautājums: Tātad sākumā, vismaz lai apsēžas viens otram blakus?

Atbilde: Jā. Tā sākas satuvināšanās – no ārējā uz iekšējo.

Tālāk viņi apgūst visdažādākos avotus, kuros stāstīts par to, cik lielā mērā pasaule atrodas pilnīgi saistītā stāvoklī, cik ļoti visi dabas elementi: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais ir savstarpēji saistīti un savstarpēji papildina viens otru, cik integrāla kopumā ir mūsu pasaules vadības sistēma un augstāk virs tās – visa Universa telpa.

Un šajā sistēmā mums ne tikai vienkārši jādzīvo, kā pašlaik. Mūsos speciāli tiek modināti spēki un sapratne, kas ir pretēji šai sistēmai, lai mēs no pretējā, no tumsas atklātu gaismu.

Patlaban, kā mazi, pasīvi, vadāmi elementi, arī mēs atrodamies šajā milzīgajā analogajā, globālajā, integrālajā sistēmā, pilnībā savstarpēji saistītā, vienkārši ideālā. Mums speciāli ir dotas tādas iespējas, tādi nosacījumi, lai mēs sajustu pilnību tikai tādā gadījumā, tādā mērā, kādā mēs paši varam pie tā nonākt, kādā mēs to atbalstām un tas mums ir vēlams. Lūk, tā ir „cilvēka sevī” pakāpeniska labošana. To Ābrams pasniedza saviem mācekļiem.

Un tad viņi sāka redzēt, kādos savstarpējos stāvokļos viņi patiesībā atrodas, salīdzinot ar tiem stāvokļiem, kuri jāsasniedz. Sākumā viņi par to tikai runāja, var teikt, burtiski atkārtoja sava skolotāja vārdus, kā mazi bērni atkārto pieaugušo vārdus, pat nesaprotot, par ko iet runa. Pēc tam viņi sāka to sajust – no tiekšanās vienam pie otra, no tā, ka sabiedrība ietekmē katru no cilvēkiem. Tas ir, pat “mehāniskas” darbības ietekmēja iekšējo stāvokli un izraisīja iekšējas pārmaiņas.

Viņi sāka mainīties attieksmē viens pret otru. Viņi piedzīvoja krituma periodus, kā arī pacēluma periodus – viss tā paša iemesla dēļ: katru reizi viņiem bija jāsajūt sevi kā neatbilstošus noteiktam formātam, bet pēc tam jātiecas uz to un jāsasniedz.

Šim nolūkam tātad ir vajadzīgi šie kritumi un pacēlumi, kas secīgi mainās, lai pastāvīgi paaugstinātu kontrastu, arvien vairāk iedziļinoties pilnībā, kuru var sasniegt tikai no tai pretēja stāvokļa.

Tādā veidā viņi arī virzījās uz priekšu. Turklāt šī virzība uz priekšu, lai arvien vairāk satuvinātos, nozīmēja attālināšanos no Babilonas – no pilnīga iekšējā savstarpējas izkliedētības stāvokļa – un kustību uz Izraēlas zemi, tas ir, uz satuvināšanās stāvokli. Uz to viņus arī virzīja Ābrams.

Šeit ir jāsaka, ka kabalas zinātne ir absolūti racionāla. Tāpēc ar to pilnībā sakrīt materiālistiskais skats uz lietām, princips, ka “matērija ir realitāte, kas dota mums sajūtās”.

Tad lūk, Ābrama mācekļi pilnveidojās dabiskā ceļā, iekšēji virzījās no stāvokļa Babilona uz stāvokli Izraēlas zeme – un ārēji, saskaņā ar to, arī virzījās no Babilonas uz Izraēlas zemi. Viņi it kā juta, ka viņiem ir jākustas uz priekšu.

No kurienes tad cilvēks saņem šādas sajūtas?

Lūk, es sēžu un piepeši man sagribas kaut kur aiziet, kaut ko izdarīt, kādam piezvanīt, parunāt. Man rodas kaut kādas domas, vēlmes. No kurienes tas viss nāk? Arī no iekšienes. Tikai es nezinu, nevaru izsekot šo mehānismu un tāpēc man liekas, ka tas nostrādā sporādiski, nejauši.

Tagad runa iet par vēlmēm, kas rodas nevis fizioloģiskajā līmenī, bet garīgajā. Kad es sevī mainu kādas garīgās īpašības, manas fizioloģiskās īpašības arī uz to tiecas.

Tāpēc, sākot iekšēji mainīties, savstarpēji satuvināties, Ābrama sekotāji attiecīgi sajuta nepieciešamību aiziet no Babilonas, arī ārēji atdalīties no babiloniešiem.

Un lūk, viņi sāka kustēties uz priekšu, pamazām pārvietot savas teltis, dzīt aitas, kazas, kamieļus, ēzeļus. Un tā gāja uz priekšu, uz Izraēlas zemi. No Babilonas līdz Izraēlas zemei – tāda, lūk, neliela pāreja, kuru viņi īstenoja gan iekšēji, gan ārēji.

Jautājums: Sanāk, ka Izraēlas zeme viņus it kā “nomierināja” un klejotāji piepeši pārvērtās par zemkopjiem?

Atbilde: Viņi nebija zemnieki. Kviešus audzēja Babilonā, bet Ābrama sekotāji turpmākajā vēstures gaitā, aptuveni pēc tūkstoš gadiem pēc Babilonas, bija lopkopji. Un tikai pēc tam, apmetoties Izraēlas zemē, pēc iziešanas no Ēģiptes, viņi „noenkurojās” un paralēli pamatnodarbei, lopkopībai, sāka nodarboties arī ar dārzkopību un laukkopību.

Un tajā pat laikā, pēc Ēģiptes, pēc tā paša principa, viņi iekšēji juta, ka šeit ir vieta Templim.

Turpinājums sekos…

No TV raidījuma “Babilona vakar un šodien”, 27.08.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Izraēla un pasaules tautas, Senā Babilonija | Add Comment →