Ābrama ideālā sabiedrība, 2. daļa

Jautājums: Torā ir teikts, ka Radītājs norādīja Ābramam, uz kuru zemi no Babilonas viņam ir jādodas. Tātad viņš jau sākotnēji zināja, kurp iet?

Atbilde: Nē. Jo runa nav par koordinātēm ģeogrāfiskajā kartē. Abstrahējoties no tūkstoš gadu vēstures, mēs abstrahējamies arī no zemes virsas kilometriem. Laiks un attālums šeit nevalda.

Kad cilvēka iekšējā sajūta, kas dēvēta – “viņa Radītājs”, saka, pie kā vērsties, kurp iet, tas nozīmē, ka viņam jāvirzās, nevis uz citu teritoriju, uz jaunu dzīvesvietu, bet gan uz nākamo garīgo stāvokli, kas tiks dēvēts par “Israēla zemi”.

Jautājums: Tas ir uz “zemi”, kuru viņš atklāja sevī?

Atbilde: Protams, jo jēdziens “zeme” (erec) izriet no “vēlmes” (racon). Turpretī “erec Israel” nozīmē: vēlmi, kas virzīta “tieši pie Radītāja” (jašar-eļ). Kad tu nonāksi līdz šādam stāvoklim, kad visas tavas vēlmes tiks virzītas uz Radītāju, tad arī varēs teikt, ka tu esi ienācis, nokļuvis “Izraēlas zemē”. Ienācis, atrodoties Kanādā, Āfrikā, Amerikā – vienalga kur, jo mūsu ķermenis netiek ņemts vērā. Viss ir atkarīgs tikai no cilvēka vēlmēm.

Taču atgriezīsimies pie Ābrama: viņš strādāja ar saviem mācekļiem, lai viņi apvienotos. Par to raksta daudzi kabalisti, īpaši – Rambams, 12. – 13.gs. izcilais kabalists. Ābrams sāka ar viņiem strādāt pēc sistēmas “mīlestība pret tuvāko kā pret sevi”, un tādā veidā sāka saliedēt, pulcēt kopā, “līmēt”, lai izveidotu no viņiem jaunu ideālu sabiedrību, kurā visi ir savstarpēji iekšēji savienoti.

Valstis, tautas arī ir saistītas, taču ārēji: tām ir veselības, sociālās, likumdošanas, audzināšanas, izglītības u.c. sistēmas. Šeit runa iet nevis par ārējo, bet tieši par iekšējo saikņu sistēmu starp cilvēkiem. Ar to arī Ābrama pieeja atšķiras no Nimroda koncepcijas, kurš piedāvāja izklīst, lai netraucētu viens otram un tajā pašā laikā uzturēt sakarus iztālēm.

Varētu likties, patiešām, lai diplomāti ved sarunas, lai tirgoņi ved karavānas pa Zīda ceļu vai “no varjagiem līdz grieķiem”, lai jūrasbraucēji atklāj Ameriku utt…

Tomēr runa iet par citu ceļojumu – par iekšēju tuvināšanos vienam ar otru. Mēs nerunājam par ķermeņiem, bet par nodomu, virzību, par iekšēju šķēršļu pārvarēšanu. Cilvēks iet nevis pa kalniem, ne caur Sīnaja tuksnesi, bet caur dvēseles tuksnesi, jo sajūt savu attieksmi pret cilvēkiem kā tukšāju, kas viņu izkaltē, kur sevi nav ar ko piepildīt.

Lūk, kādēļ caur tuksnesi iet ceļš uz satuvināšanos vienam ar otru. Un, kad cilvēks patiešām satuvinās ar viņiem, tad iekšēji caur “Sīnaja tuksnesi” viņš nonāk “Izraēlas zemē”. Un šeit atrod šo savu vēlmi, “kas līst kā piens un medus” – plūst, “strūklojas” ar visiem labumiem.

Būtībā tā arī ir “paradīze”. Pagātnē tuksnesis vai pat “elle”, bet tagad – “paradīzes dārzs”. Nevēlēšanās saskarties ar citiem, naids pret tuvāko – tas viss pārvēršas labsirdībā.

Turpinājums sekos…

No TV raidījuma “Babilona vakar un šodien”, 27.08.2014

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed