Jautājums: Es nesaprotu, kādā veidā cilvēcei ir kaitējusi zinātniskā attīstība?

Atbilde: Zinātne ir Radītāja meklēšanas veids, vadoties no pasaulīga saprāta. Mēs veicam dažādus pētījumus, eksperimentus ar savu piecu maņu orgānu palīdzību un meklējam augstāko spēku. Ikviens zinātnisks pētījums virzīts uz Radītāju, uz dzīves noslēpumu.

Tas liek secināt, ka mēs ceram izzināt augstāko spēku, radīšanas sistēmu, tās mērķi, mūsu eksistences un dzīves noslēpumu ar savu dzīvniecisko saprātu, saviem ķermeniskajiem maņu orgāniem?

Protams, Tas nav iespējams un šis ceļš noved mūs strupceļā. Pēc tūkstošiem gadu šādas attīstības, mēs šodien nonākam pie krīzes un redzam, ka zinātne mums nespēj palīdzēt. Tā nenodrošina mums labklājību pat parastajā zemes dzīvē

Zinātne ir līdzeklis, kas ļauj atklāt cilvēka vājības, viņa kļūdas dzīves noslēpuma, tās mērķa un jēgas meklējumā ar savu pasaulīgo izjūtu un saprātu. Tāpēc apvedceļā, taču tā tomēr mūs noved pie pareiziem secinājumiem. Cilvēkam ir jāatklāj savu pūliņu maziskums un jāliek visas cerības uz gaismu, kas atgriež pie avota.

Visa pasaules attīstība tika paredzēta, lai tikai sasniegtu šo vilšanās punktu sevī. Kā sacīts: „Cilvēka dzīvē nav laimīgāka mirkļa, kā tas, kad viņš pilnībā nonāk pie vilšanās savos spēkos”. Un tas patiešām ir liels atklājums. Iedomājieties, ka tas notiek visas cilvēces mērogā.

Mēs sapratīsim, ka mums nekas nelīdzēs, izņemot lūgšanu, tas ir, pareiza MA”N raidīšana augšup un spēku saņemšana no augšienes, kas ļauj rīkoties un sasniegt mērķi. Mēs varam tikai noskaidrot tumsā to, ka gaisma nosaka visu. Gaisma ir ticība.

Šodien par to var runāt atklāti. Vēl pirms piecdesmit gadiem neviens tam nepiekristu un, pirmkārt, es pats. Es biju zinātniskā progresa dedzīgs apoloģēts. Man šķita, ka zinātne ir viss.

Taču pagāja gadi, un cilvēce vīlās zinātnē. Neviens vairs negaida no zinātniekiem atklājumus, kas dotu cilvēcei labumu. Jebkurš atklājums jau iepriekš ir nolemts mums nest ļaunumu. Tas jau sākotnēji virzīts pret radījuma mērķi un šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem, jo ļauj cilvēkam paļauties uz savu saprātu.

Tāpēc mums nav jebkādu iespēju, ka zinātne spēs dot kādus labus augļus. Taču, kamēr mēs pilnīgi nebūsim tajā vīlušies, pateicoties savam saprātam, neko nevar darīt – nāksies vēl nedaudz attīstīties.

Taču nedrīkst noniecināt zinātni. Tas taču ir līdzeklis, kas virza uz mērķi, lai arī apvedceļā. Katrs līdzeklis ir svēts. Rezultātā nāves eņģelis pārvērtīsies svētajā eņģelī. Šajā „nāves eņģelī” paliks visas mūsu kļūdas, tai skaitā arī zinātne.

Problēma nav tieši zinātnē, bet tajā, ka cilvēks paļaujas uz sevi, cerot savā lepnībā sasniegt labklājīgu dzīvi bez jebkādas saiknes ar Radītāju.

Šī kļūda raksturīga arī cilvēkam, kurš studē kabalas zinātni, viņš pārvērš šo zinātni teorijā. Tā ir visnopietnākā kļūda, ko dēvē par „klipa” (sēnalas, nešķīstais spēks). Mūsu pienākums precīzi sekot norādījumiem, lai to padarītu par Toras, nevis gudrību studēšanu. Starp vienu un otru ir ļoti smalka robeža.

Toras gudrības (hohma) studēšana nozīmē Hohma gaismas atklāšanu ar labojošās gaismas palīdzību, ko ietver sevī Tora. Toras gudrība ir Hohma gaisma, kas ietērpta Hasadim gaismā.

No nodarbības: no raksta „Priekšvārds TES”, 27.08.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala un citas zinātnes | Add Comment →