Kongress Sočos, 1. nodarbība

Laime nav mērāma ne bagātībā, ne dzīvokļa lielumā, ne elektroierīču daudzumā virtuvē, ne arī sekmīgā biznesā. Laime nav mērāma materiālajās vērtībās.

Pirmkārt, laimes sajūta nav subjektīva, tā aptver veselas cilvēku grupas. No vienas puses, laimes indeksā ir integralitātes rādītājs: ja visi cilvēki man apkārt ir nelaimīgi, es nespēju justies laimīgs.

Es varu justies, pieņemsim, spēcīgs, taču ne uz ilgu laiku, jo arī tas prasa kādas sabiedrības daļas atzinību.Laimi var sajust kolektīvā apvienībā, kad starp cilvēkiem valda atbalsts un saskaņa.

Otrkārt, lai gan cilvēks vēlas sasniegt to, ko viņam māca sabiedrībā: naudu, labu stāvokli, varu, godu utt., patiesībā viņš zemapziņā meklē laimes sajūtu. Taču, ņemot vērā, ka viņam to nemāca, viņš visu mūžu ir nelaimīgs, dzīvodams ar sajūtu, ka nav sevi realizējis. Mūža beigās, paveroties pagātnē, viņš saprot, ka viņa dzīvei nebija jēgas: ne sev, ne bērniem, ne mazbērniem… Viņi, tāpat kā viņš, nebūs laimīgi.

Tāpēc rast laimes formulu un to iemācīt citiem ir dzīves galvenais uzdevums. Turklāt, ja tu neiemācīsi citus, tad arī pats nespēsi justies laimīgs, jo laimes sajūta, kā liecina pētījumi, ir atkarīga no tā, vai es jūtu to citos cilvēkos. Tieši ar to nodarbojas kabalas zinātne.

No 1. nodarbības kongresā Sočos, 13.07.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Kongresi, Krīze un globalizācija, Metodikas izplatīšana, Norises | Add Comment →