Mēs neredzam pilnībā visu realitātes ainu vienkārši tāpēc, ka nevēlamies to redzēt. Kā lai iegūstam šādu vēlmi, ja mums tās nav? Patlaban es atrodos starp miljardiem cilvēku, taču es vēlos noskaidrot tikai to, ko es varu no viņiem saņemt: man lietderīgo, jeb bīstamo. Izņemot šo, nekas cits mani viņos neinteresē.

Ja ir iespējams viņus kaut kādā veidā izmantot, tad es to daru. Turpretim, ja es redzu, ka viņi kaut kādā veidā var man kaitēt, tad attālinos no draudiem vai tos likvidēju. Lūk, arī viss, kas mani interesē.

Taču šādā veidā es neiepazīstu cilvēkus, neredzu un neatklāju viņus. Man apkārt ir vesels Visums un kas zina, kas notiek šajā telpiskajā visumā – es to neuztveru un nemanu.

Tomēr pastāv daudz pareizāka realitātes uztvere, kuru mums atklāj kabalas zinātne – pasaules uztveres zinātne, kas ļauj sajust visu universumu. Šim nolūkam man nepieciešams mainīt savas sajūtas. Tā vietā, lai rūpētos par sevi pašu: vai man ir labi, vai slikti, kaitīgi vai lietderīgi – es iekšēji izeju ārpasaulē un sāku par to raizēties.

Proti, es meklēju iespēju, kā es varētu kalpot tās labā vai vismaz tai nekaitēt. Pateicoties tam, es iegūstu sajūtu orgānu. Papildus redzei, dzirdei, ožai, garšai, taustei, es sāku sajust to, kas notiek ārpus manis.

Es sajūtu, kas patiesībā notiek, bez jebkādiem šķēršļiem no manas puses. Es vairs neienesu visu informāciju sevī un to neapstrādāju, pielāgojot savām interesēm. Patlaban mēs uz visu raugāmies no tā viedokļa, cik lielā mērā tas mums noder vai kaitē.

Ja es iziešu ārpus sevis, tad redzēšu ārējo pasauli tādu, kāda tā ir. Es attīstu ārējo sajūtu orgānu, kurš nav atkarīgs no manām jūtām. Ja mēs iemācīsimies attīstīt šādu sajūtu orgānu, tad atklāsim pasauli, kurā arī jau šodien pastāvam, tikai mēs to neredzam. No visa universuma mēs uztveram tikai sīku fragmentu, ko dēvējam par šo pasauli, mūsu pasauli.

Ja mēs vienkārši paplašinām materiālos maņu orgānus: izgudrojam teleskopus un mikroskopus, tad tas neievērojami maina ainu. Aiz visām šīm sajūtām atrodas arvien tā pati egoistiskā vēlme, kas ir ļoti maza un aprobežota. Šīs vēlmes baudīt vietā man ir jāiegūst atdeves vēlme, kas strādā ārējās pasaules labā.

Ja es rīkojos citu labā, tad pastāvīgi manī ieplūst vēlmes no ārienes, no visas nedzīvās dabas, augiem, dzīvniekiem, cilvēkiem un visiem man vēl nezināmiem garīgajiem spēkiem: eņģeļiem, pilīm, svētiem dzīvniekiem, dižo kabalistu izlabotajām dvēselēm. Visu šo vēlmi es ņemu no viņiem, lai varētu viņiem atdot un, pateicoties tam, mana tilpne aug augstumā, platumā, dziļumā, pieņemas spēkā, līdz ar to aptverot visu Universu.

No TV pārraides “Pasauļu sastapšanās”, 4. daļa, 20.06.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →