Kongress Francijā, 2. nodarbība

„Nav neviena cita, izņemot Viņu” – galvenā, vissvarīgākā tēma kabalas zinātnē un visā cilvēka dzīvē. Vispirms, tas ir visas mūsu dzīves, realitātes uztveres pamats: viss izriet no viena vienīgā spēka.

Mums ir jāzina, kā izturēties pret to, ko šis spēks zīmē mūsos, kā tas rada mūs tādā veidā, ka mēs jūtamies eksistējoši ķermeņos, ārējā realitātē, kādā veidā ik mirkli mūsos mostas vēlmes, domas un tāpēc mums šķiet, ka eksistējam mēs un mums apkārt esošā realitāte.

Taču tas viss ir tikai iluzoriska aina, kas patiesībā neeksistē, tāda mums tā tikai tēlojas, lai mēs ar savu pareizo attieksmi pret sevi un realitāti, pret visu, kas mums tēlojas mūsu maņu orgānos, sasniegtu augstākā spēka patieso uztveri – atklātu, ka tas pastāv un tieši šis spēks nosaka, un formē mums visu.

„Nav neviena cita, izņemot Viņu” nozīmē, ka viss, ko es sajūtu, nāk no augstākā spēka, kas attēlo man šo ainu, bet man jāizturas pret visu šo realitāti kā pret izejošo no šī spēka.

Ik mirkli es aizmirstu par to un ik brīdi citādāk uztveru realitāti, it kā eksistēju es un viss, kas atrodas man visapkārt un tas viss pastāv pats par sevi, nevis nāk no ārējā avota. Turklāt man katru mirkli ir jākoncentrē sava uztvere, sava iekšējā redze, iekšējā sajūta un domas par to, ka tas viss galu galā rodas augstākā spēka iedarbības rezultātā uz mani, ka manī ir kāds punkts un, izņemot šo punktu, visu pārējo manī attēlo šis spēks, un šajā punktā es sajūtu sevi un pasauli, kur viss griežas un mainās.

Galvenais, lai attiecībā uz visu, ko es sajūtu kā šķēršļus, kas novirza mani no pareizās uztveres par to, ka viss nāk no Radītāja un nav neviena cita, izņemot Viņu, un tikai Viņš rada šo realitāti, jaucot man galvu katru minūti, – man jāsaka, ka tas viss ir manā labā. Tas ir, visi šķēršļi, juceklis, vilšanās, viss patīkamais un nepatīkamais, viss valdzinošais un atbaidošais, visu, kas iziet caur mani, Viņš organizē ļoti precīzā veidā, lai atbilstoši visām šīm ietekmēm es katrā mirklī virzītu sevi uz šo vienīgo avotu, kas izraisa manī visu.

Šajā karā starp mani un Radītāju, kurš pastāvīgi rada man sajukumu un es sāku izturēties pret pasauli tā, it kā tā eksistē pati par sevi un pret dažādiem cilvēkiem, it kā viņi iedarbojas uz mani un izraisa manī visus iespējamos iespaidus, kā arī pret sevi pašu, it kā es pats pastāvīgi mainos, – visā tajā man ir jāredz tikai Viņš.

Tādā veidā es noskaidroju visus rešimot, tas ir, visu šo lielo teātri, kas tiek izspēlēts man visapkārt un es tajā piedalos. Ja es to neatlaidīgi noskaidroju un gūstu panākumus, cik vien iespējams, tad man šķiet, kas es virzos uz priekšu savā izaugsmē. Taču tas nav pareizi, līdz ar to es nevirzos uz priekšu.

Tātad, ja es tādā veidā attiecos pret Radītāju, tad atrodos pretestībā ar Viņu, sadursmēs, viens pret otru. Tāda attieksme ir nepareiza. Radītājs taču man organizē visas šīs situācijas, lai es pastāvīgi tiektos pie Viņa un pastāvīgi kļūdītos, putrotos un lai man neizdotos noturēties šajā ceļā pie Viņa, sajust, ka tas viss ir iluzora realitāte, ka viss starp mani un Viņu ir kāds kinoekrāns, uz kura Viņš attēlo man pasauli.

Ja cilvēks pastāvīgi vēlas saskatīt Radītāju aiz visas šīs ainas, tad nonāk lielā izmisumā no tā, ka nav spējīgs pastāvīgi tajā noturēties. Šis izmisums, ko cilvēkam izraisa Radītājs, ir ārkārtīgi lietderīgs, mērķtiecīgs, jo tad cilvēks sāk just, ka viņam ir nepieciešama palīdzība no augšienes, par cik nav spējīgs būt saistīts ar to Avotu, ar to vienīgo cēloni, kurš ik mirkli veido viņam apkārtējo realitāti.

Tad viņš izplūst lūgumā, lūgšanā, kliedzienā, dusmās, ka ļoti tiecas pastāvīgi atrasties saiknē ar avotu, cēloni, Radītāju – un tas aizslīd no viņa. Viņā rodas pareiza lūgšana, prasība, lai Radītājs palīdzētu viņam. Tas ir, viņš pārtrauc šo spēli, šo stāvokli ar Radītāju, kurā Viņš ikreiz dod cilvēkam pasaules uztveri, sevis paša sajūtu un cilvēks jūt, ka tāda ir realitāte un viņam jāreaģē uz to, kāda tā ir, bez jebkādas saiknes ar cēloni, kas to rada, tas ir, ar augstāko spēku. Cilvēks redz, ka pastāvīgi atraujas no Radītāja un atrodas šajā teātrī, uz iluzorās realitātes skatuves.

Ja cilvēka lūgums ikreiz pietuvinās iekšējai prasībai, tad viņš sāk just, ka ir dialogs starp viņu un Radītāju uz tās realitātes, to pašu šķēršļu pamata, kurus viņš jau uztver nevis kā traucēkļus, bet kā palīdzību. Līdz ar to viņš veido sevi tā, ka spēs saprast un sajust Radītāju. Viņš sāk pētīt šo valodu – kādā veidā Radītājs runā ar viņu caur visu šo realitāti un kādā veidā viņš pats, virzot visu realitāti pie Radītāja, var atbildēt Viņam.

Tad no pretenzijas, no prasības Radītājam viņš nonāk pie pateicības. Viņš sāk saprast, ka līdz ar to Radītājs attīsta viņu, audzina un māca viņu saprast šo augstāko valodu, kas nonāk pie viņa ne vārdu veidā, ne burtu formā, bet apkārtējās pasaules veidā. Visa pasaule, visa cilvēka sevis un šīs pasaules sajušana, visa viņa uztvere kļūst kā ļoti bagāta valoda, jo tā ir visa pasaule, kas parāda cilvēkam, kā Radītājs izturas pret viņu un kā cilvēks izturas pret Radītāju.

Pasaule pārvēršas nezināmā ekrānā, uz kura visas iespējamās formās, krāsās, skaņās, visās mūsu pasaules uztveres īpašībās cilvēks sāk redzēt kodu, šifru un līdz ar to sajust, un saprast Radītāju.

Pretenziju vietā pret Radītāju par to, ka viņš nespēj gūt virsroku pār šo pasauli un izzināt tās avotu, augstāko spēku, vienīgo cēloni – viņš sāk pateikties Radītājam par visu notiekošo un par to ir teikts, ka „visa pasaule ir tā vērta”. Tādā veidā cilvēks virzās tālāk uz priekšu.

Rodas jautājums: kāpēc Radītājs to visu dara? Atbilstoši tam, kā cilvēks spēj pateikties Radītājam, identificēt sevi ar Viņu, atslēgt sevi pašu, it kā viņš neeksistētu, viņš var iziet caur šo ainavu, kuru Radītājs viņam demonstrē un identificēt sevi ar augstāko spēku tā, ka patiešām sāk sajust caur šo valodu, kas pauž visu pasauli, kādā veidā viņš „pielipinās” Radītājam, iet kopsolī ar Viņu, iziet tās pašas izmaiņas, tajās pašās formās, krāsās, skaņās, jūtās un domās.

Visā viņš tik lielā mērā identificē sevi ar Radītāju, ka ne tikai saņem iespaidus no Radītāja un pūlas reaģēt uz tiem, saplūst ar to pašu formu, ar to pašu pasauli, ar to pašu ainu, bet maina sevi tādā mērā, ka iet kopā ar Radītāju, vienā virzienā. Viņš neseko Radītājam kā mazs bērns pieaugušam cilvēkam, bet abi viņi sāk strādāt tajā pašā formā, vienā tempā. Tad šī pasaule izzūd.

Pasaule taču bija starpība starp Radītāja ietekmi uz cilvēku un cilvēka reakciju uz Viņu. Taču, ja viņi sāk kļūt vienlīdzīgi, virzoties vienlīdzīgā tempā, katrā taktī, uz katra soļa un nav atšķirības starp to, kas sākas no Radītāja un to, kas beidzas cilvēkā, bet viss notiek kopā, tad pasaules forma, pasaules aina izzūd („olam” – pasaule, no vārda „elem” – apslēptība). Tad cilvēks un Radītājs savienojas kopā. Šis stāvoklis tiek dēvēts par „saplūsmi”. Tieši šī saplūsme mums ir jāsasniedz.

Kongress  Francijā, no 2. nodarbības, 10.05.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kongresi, Norises | Add Comment →