Nav iespējams raudāt un pateikties

No Priekšvārda Zoar Grāmatai, 138. p.: Pastāv likums, ka radījums nevar pieņemt no Radītāja ļaunumu atklātā veidā, jo tas kaitē Radītāja cieņai, par cik tas neklājas absolūtam darbiniekam. Tāpēc, kad cilvēks sajūt ļaunumu, tādā pašā mērā pār viņu valda Radītāja vadības noliegums un Augstākais Darbinieks izzūd no viņa.

Un tas ir liels sods pasaulē. Iznāk, ka labestības un ļaunuma sajūta Radītāja vadībā nosaka atalgojuma un soda sajūtu. Tas, kurš pieliek pūles, lai nešķirtos no ticības Radītājam, neskatoties uz to, ka viņš sajūt ļaunuma garšu vadībā, saņem atalgojumu. Turpretim, ja viņam neizdodas pielikt pūles, viņš saņem sodu, jo šķiras no ticības Radītājam.

No sacītā ir sprotams, no kurienes nāk atalgojums un sods, apslēptība un atklāsme, pie kādiem apstākļiem cilvēks tos izpelnas, kā viņš sevi veido, paceļoties virs sliktas sajūtas, ciešanām.

Nav iespējams raudāt un pateikties. Atbilstoši tam, cik lielā mērā tu nepiemērojies gaismai, tu jūti apslēptību un tāpēc apsūdz Radītāju. Tātad, nav izejas: ja mēs vēlamies pietuvināties Radītājam un pateikties Viņam, mums ir jāsasniedz atklāsme.

No apslēptības, vēlamies to vai nē, mēs pastāvīgi, obligātā veidā lamājam Viņu. Tāpēc tikai kabalisti, kuri izzina pareizo vadību un kuri pārvērš tumsu gaismā, pateicas augstākajam spēkam un tādā pakāpē atrodas saplūsmē ar to.

No nodarbības: no Zoar Grāmatas, 01.06.2014.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: