Un lai priesteris apvelk savus linu svārkus un uz savām miesām lai uzvelk arī linu bikses, un lai viņš sakrāj pelnus, kas radušies uz altāra, ugunij aprijot dedzināmo upuri, un viņš lai tos nober altārim līdzās.
Tad lai viņš novelk savas linu drēbes un uzvelk citas drēbes, un lai viņš iznes pelnus ārā no nometnes kādā tīrā vietā. (Tora, „Levīts”, „Cav”, 6:3-6:4) (vairāk…)
Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
„Pavēli Āronam un viņa dēliem un saki: šāda lai ir dedzināmo upuru likumīgā kārtība: dedzināmam upurim ir jādeg uz altāra ugunskura visu nakti līdz pat rītam, un altāra uguns ar to tiek uzturēta”. (Tora, „Levīts”, „Cav”, 6:1-6:2)
Par upuraltāri tiek dēvētas tās cilvēka jūtas un vēlmes, kuras viņš var izlabot no naida uz mīlestību. Labošanās darbības notiek naktī, tumsā, kad cilvēks neredz sev nekādu personisku labumu, citādi darbības nebūs altruistiskas, virzītas uz saikni ar citiem. (vairāk…)
Jautājums: Mēs visi vērojam dabā gadalaiku, dienas un nakts maiņu, dzīves pārmaiņas. Vai tas ir objektīvs laika jēdziens vai tīri subjektīva sajūta?
Atbilde: Vispār nav nekādu objektīvu jēdzienu nekādā formā. Ja tas eksistē manā kā novērotāja uztverē, tad nekādā veidā nevar būt objektīvs. Pat ja arī kāds cits man saka par to, ko redz, taču viņa sacīto es dzirdu un uztveru, un jūtu pēc sava prāta.
Objektivitāte vispār nevar būt. Ja beigās stāv cilvēks, kurš jūt un uztver tikai savas sajūtas, bez tam neko nezina par notiekošo, tad nekāda objektivitāte nav iespējama. (vairāk…)
Jautājums: Kas ir laiks? Vai tas pastāv pats par sevi vai tikai mūsos? Kā jūs redzat laiku?
Atbilde: Es redzu laiku, kad skatos pulkstenī. Es sajūtu laiku, kad domāju par savu dzīvi, par aizplūstošo laiku, par kaut ko pārejošu, par kādām sekām, jūtām.
Mūsu vēlme gūt baudu, mūsu kopīgais materiāls, sajūt pagātni, tagadni un nākotni kā notiekošās tajā pārmaiņas. Tas ir, laiks ir atkarīgs no mūsu pārdzīvojumiem vēlmē gūt baudu. Ja nebūtu šo pārdzīvojumu, mēs nesajustu laiku. (vairāk…)
Cilvēka garīgās pilnveidošanās metodika tiek dāvāta mums nevis tad, kad ciešanas ir sasniegušas savu maksimumu, kad mēs beidzot nolemjam darīt galu mūsu briesmīgajām savstarpējām attiecībām un apvienoties.
Mēs piekrītam mainīt sevi un saprotam, ka to nespējam izdarīt paši – šeit var darboties tikai tas kreatīvais spēks, kas mūs ir radījis un tagad šim spēkam mūs ir jāpārveido. Iznāk, ka mums, sabojātiem ar savu personīgo egoismu, ir jāiziet nopietna korekcija. (vairāk…)
Pieteikties RSS barotnei