Divu spēku, proti, saņemšanas un atdeves savienojums ir Universa pamats. Mūsdienu zinātne nedaudz satausta šo fenomenu, taču to sajust tomēr nespēs. Zinātnieki nonāks līdz zināmai robežai un atklās, ka neeksistē laiks, telpa, pārvietošanās, nav dzīvības un nāves, nav jebkādas matērijas, pat elementārdaļinas – tas viss ir dots mums tikai sajūtās.

Taču, kas pastāv? Kā iegūt jaunās laiktelpas sajūtu orgānus?

Zinātnieki sāk jau izdarīt secinājumus par to, ka dzīvība un nāve neeksistē, viss nāk no nezināmām iekšējām sajūtām. Taču, kas mēs esam? Vai mans ķermenis patiešām eksistē, vai tas tikai tā šķiet? Izzūd pats jēdziens „eksistē” – attiecībā pret ko?

Pēdējie zinātnieku raksti liecina, ka viņi nonāk pie tā tikai ar savu iekšējo vērojumu.

Jautājums: Pieņemsim, kabalistiem ir mērķis, kas daudziem šķiet iluzors, taču, neskatoties uz to, tas pastāv. Zinātnieku mērķis – vienkārši kaut ko atklāt. Kas tālāk?

Atbilde: Nē. Mums ar zinātniekiem ir viens mērķis. Mēs vēlamies atklāt dzīves būtību! Kāda starpība, kā to nosaukt: Radītājs, Daba vai kā citādi.

Es vēlos atklāt īstenību un nonāku pie tā, ka nespēju to izdarīt, jo īstenība man tēlojas attiecībā pret mani un ja mainos es, tad mainās arī īstenība. Tātad, tā vairs nav īstenība, tas nav vairs absolūtisms. Turklāt, runājot par kaut kādu absolūtismu, es nespēju to izzināt, jo neesmu tam gatavs, neesmu spējīgs sajust, neesmu spējīgs apzināties. Man kaut kādā veidā ir jāmainās. Kā mainīties tās telpas ietekmē, kurā es atklāšu šo īstenību?

Tā ir patiesā relativitātes teorija, tikai ne Einšteina, bet nākamā, visjaunākā. Mēs jau atrodamies uz robežas, kad jāšķērso barjera jaunas laiktelpas apzināšanā. Dēvēsim to par telpu, jo principā tāpat kā mūsu telpu, mēs to sajūtam sevī. Taču manās sajūtās ir jābūt pārbaudei attiecībā uz patiesumu – lūk, kas ir nepieciešams.

Šāda pārbaude var būt tikai tad, ja es iziešu ārpus sevis un spēšu nokalibrēt sevi attiecībā pret kādu mūžīgu, pilnības etalonu. Taču, kā to izdarīt? Tieši šeit zinātne apstāsies, nonāks kolapsa stāvoklī.

Lūk, tad beidzot zinātnieki sāks mūs dzirdēt. Viņiem būs milzīga tiekšanās priekšu un līdz ar to liela vilšanās par to, ka viņi nespēj to izzināt, jo šeit pastāv potenciāla barjera, kuru viņi nav spējīgi šķērsot. Viņiem kļūs saprotams, ka viņā pusē ir kas tāds, ko viņi nav spējīgi uztvert – šim nolūkam nepieciešami citi sajūtu orgāni. Taču, kur ir šie sajūtu orgāni? Kā tos uztvert? Kā mainīties, lai varētu tos iegūt?

Kad radīsies šāds stāvoklis, zinātnieki būs gatavi uzklausīt un sapratīs mūs. Viņiem radīsies visi tam nepieciešamie priekšnosacījumi: milzīgi centieni, tieksme uz priekšu, savas bezspēcības sapratne un sajūta, ka tas, par ko mēs runājam, sakrīt ar viņu nojautām.

Kas ir zinātne? – Tieksme izzināt Radītāju. Zinātnieki arī šodien tiecas atklāt Radītāju, tikai dēvē Viņu par dabu. Arī mēs dēvējam Radītāju par dabu. Taču viņiem daba nozīmē tikai šīs pasaules likumus, bet mēs runājam, ka tā ir nedaudz plašāka un piedāvājam izpētīt uz sevis nākamās pasaules likumus.

Cilvēki kā pētniecības objekts ir mainīgs lielums. Taču mēs pret sevi tā neizturamies, jo esam raduši uzskatīt, ka esam nemainīgi. Piemēram, matemātiskajā vienādojumā tiek ņemt kāds mainīgs lielums, kuru mēs nemainām, bet mainām visus pārējos lielumus un tādā veidā atrisinām vienādojumu. Pēc tam sākam mainīt šo mainīgo lielumu, bet otru it kā iekonservējam utt.

Tas pats arī šajā gadījumā: mēs uztveram sevi kā nemainīgus un pētām mainīgo dabu. Taču sasniedzot kādu patenciālu barjeru, strupceļu, sākam kaut ko uztvert un saprast kā pētnieki. Turklāt, ja sāksim sevi mainīt, iespējams, atklāsim, ka arī mēs esam kāds mainīgais lielums? Mainot sevi, mēs iegūsim citas sajūtas.

Zinātnieki jau runā par to, ka izzināšana ir subjektīva. Ja sajūtas ir subjektīvas – mēs aicinām  mainīt subjektu un tad redzēsim citas pasaules.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 10.12.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Kabala un citas zinātnes | Add Comment →