Piecas Toras grāmatas atbilst piecām cilvēka īpašībām, kuras viņam ir jāatklāj sevī un jāizlabo. Šajās īpašībās viņš atklāj pasauli, kurā patiešām eksistē.

Iluzoriskās materiālās pasaules vietā viņš sāk redzēt citu pasauli un justies tajā kā patiesi dzīvojošs, mūžīgs, absolūts, pastāvīgi ekspandējošs un izzinošs šo pasauli visā dziļumā. Taču tas viss notiek atbilstoši cilvēka piecu maņu orgānu attīstībai.

Katra no pasaulēm raksturo noteikta bāzes maņu organa attīstību, piemēram, taktīllo sajūtu orgānu, turklāt šīs sajūtas ietver sevī arī visas pārējās. Pēc tam attīstās garšas sajūta, tā arī ietver sevī visas pārējās sajūtas.

Pēc tam oža, dzirde un redze, kas arī ietver sevī visas pārējās sajūtas. Tas ir, katra, pat vismazākā pakāpe, noteikti sastāv no visām piecām pakāpēm, jo nevar būt cita sajūta, kā tikai sakopota no tām.

Tāpēc katra Toras daļa vērsta uz vienas galvenās sajūtas attīstību, taču iekļauj sevī visas pārējās. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka it kā notiek atkārtojums, Taču tas tā nav.

Piemēram, mēs nevaram runāt par garšas attīstību redzē un redzes attīstību garšā, kas papildina viens otru. Atbilstoši sajūtas pievienojumam cilvēkam kādā no ēdiena garšām tā kļūst viņam ārēji valdzinoša. Un, gluži pretēji, ja cilvēkam dod kādu suslu, tad viņš redz to kā neizlabotu savā redzē. Viņam vienkārši kļūst nelabi, redzot šo suslu, lai gan pēc garšas tā ir brīnišķīga.

Tāpēc Toras stāstos ir atšķirība. Taču, ja cilvēks vēl nesaprot, par ko iet runa, viņam šķiet, ka viss atkārtojas: tuksnesi šķērso kāda cilts, neklausa Mozu gan vienā lietā, gan citā. Viens un tas pats: tā pati ainava, tie paši personāži un gandrīz vienādas problēmas.

Taču tieši tāpēc, ka Toras galvenais darbības personāžs ir Radītājs (kas principā nav nevienā no citām pasaules grāmatām), iznāk, ka tā pievelk un aizrauj visus. Tā ir Grāmatu Grāmata, jo tajā ir spēks.

Neviens fantasts pasaulē, lai kā pūlētos, nespētu radīt tādu grāmatu, kurā caurvijas visas paaudzes. Šajā Grāmatā it kā nav nekā īpaša, taču tūkstošu gadu garumā tā neatlaiž no sevis nevienu cilvēku.

Šķiet, it kā spēcīgākie Toras stāsti ir sižeti, kas piepildīti ar aktīvu darbību: iziešana no Ēģiptes, tautas cīņa, desmit mocības. Taču piepeši tās nodaļas, kas veltītas ikdienišķām darbībām, piemēram, maizes dalīšana, dūmu kvēpināšana utt., piepildās ne vien ar jēgu, enerģiju, emocijām, bet sāk arī atdzīvoties mūsu sajūtās. Tas ir Toras paradokss.

No TV raidījuma „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 10.12.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →