139. psalms: Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms. Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.

 Tu zini – vai es sēdu vai ceļos – Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.

Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi,

jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.

Šis dzejolis pauž cilvēka piekrišanu ikvienā stāvoklī sekot principam: “Nav neviena cita, izņemot Radītāju”. Tas ir, izzināt, ka tikai Viņš visu vada, bet pašā cilvēkā nav nekā cita, izņemot vienu atraušanās punktu no Radītāja. Viss pārējais nāk no augstākā spēka.

Taču cilvēks redz realitāti caur pārrāvumu, caur sašķeltības punktu. Turklāt viņa darbs nozīmē, ka ikreiz, redzot pasauli caur sašķeltības punktu, visiem spēkiem jācenšas saprast, ka nav nekā cita, izņemot augstāko spēku. Lai gan cilvēkam tā nešķiet, taču viņš pastāvīgi pūlas atgriezt atpakaļ Malhut un Zeir Anpin pie savienošanās punkta, tas ir, atklāt Radītāju kā visa notiekošā pirmcēloni.

Tādā veidā sašķelšanās punkts pakāpeniski arvien vairāk labojas, reizi no reizes, līdz pilnībā izdziedēsies, tas ir, pārstāj eksistēt un cilvēks sasniedz pilnīgu saplūsmi ar Radītāju.

Šis dzejolis mums stāsta par mūsu darba ceļu, kura katrā mirklī jāpūlas caur ietērpu nokļūt līdz patiesajiem cēloņiem. Proti, visā notiekošajā ar mums, mūsos un visapkārt atklāt, ka viss atnāk tikai no Radītāja, kurš katru mirkli mums rada stāvokli, dēvētu par mūsu pasauli, mūsu dzīvi.

No sagatavošanās nodarbībai, 14.05.2014.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →