Savāda parādība – cilvēks

Mūsu pasaulē ir ļoti savāda parādība – cilvēks, kas attīstās no paaudzes uz paaudzi. Viņš attīsta savu prātu un pateicoties tam, maina viņam apkārt esošo vidi.

Taču prāts attīstās pats, pateicoties apkārtējai videi, tāpēc nepaceļas augstāk par šīs vides izzināšanu, izmantošanu. Ar to cilvēks pārāk neatšķiras no dzīvniekiem. Cilvēks nedaudz vairāk izmanto dabu, apkārtējo vidi un tikai.

Dzīvnieka vēlme ir ierobežota, nepieaug no paaudzes uz paaudzi un tiek piepildīta ar vienkāršām lietām: uzturs, sekss, dzimtas turpināšana. Tas ir viss, kas piemīt dzīvniekam.

Cilvēkam arī ir šie piepildījumi, taču bez tiem vēl arī bagātība, vara, zināšanas. Pateicoties tam, cilvēki ir daudz aktīvāki un darbīgāki, tāpat arī daudz egoistiskāki salīdzinājumā ar dzīvniekiem. Tāpēc, ka šajos cilvēka piepildījumos egoisma spēks nav ierobežots, cilvēks grib „aprīt” visu pasauli un tāpēc tai kaitē. Viņš bojā savu apkārtējo vidi līdz tādai pakāpei, ka kļūst grūti izdzīvot šādā pasaulē, kas it kā tika radīta cilvēka labumam.

Cilvēks taču ir apveltīts ar prātu, lai organizētu sev ērtāku un labāku vidi. Taču šeit iejaucas kas tāds, kas visu bojā – mūsu egoistiskā vēlme.

Ja no šā viedokļa novērtēt visu mūsu dzīvi, tad labāk vispār nepiedzimt un nenolemt sevi ciešanām. Bāls Sulams rakstā „Miers pasaulē” raksta, ka, ja cilvēks veiktu aprēķinu, izvērtējot šīs dzīves baudu un ciešanas, tad uzskatītu par labāku nepiedzimt.

Taču ir īpašs mērķis, kura dēļ mēs atrodamies šajā pasaulē. Tikai šim mērķim paredzēta visa nedzīvā daba, augi un dzīvnieki un sevišķi cilvēki. Šis mērķis nosaka mūsu raksturu un visus mūsu iekšējos un mums apkārt esošos apstākļus. Tas viss ir paredzēts mūsu garīgajai izaugsmei.

Garīgā izaugsme ir pacelšanās no mūsu pašreizējā stāvokļa garīgajā pasaulē, kas nozīmē vienotību, atdevi, mīlestību pret tuvāko. Tādā veidā garīgā pasaule tiek noteikta attiecībā pret mums, taču būtībā par garīgo tiek dēvēts Radītājs, gaisma, dāvinošs un mīlošs.

To visu mēs atklājam kā Radītāja dabu un dēvējam par garīgo. Mūsu būtība ir materiāla, jo nāk no materiālās vēlmes gūt baudu. Turpretī Radītāja būtība nāk no gaismas, atdeves un mīlestības spēka, un tāpēc tiek dēvēta par garīgo. Šīs būtības pamatā ir gars pretēji matērijai.

No nodarbības: no raksta „Toras dāvāšana”, 13.05.2014.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: