Un lai priesteris apvelk savus linu svārkus un uz savām miesām lai uzvelk arī linu bikses, un lai viņš sakrāj pelnus, kas radušies uz altāra, ugunij aprijot dedzināmo upuri, un viņš lai tos nober altārim līdzās.

Tad lai viņš novelk savas linu drēbes un uzvelk citas drēbes, un lai viņš iznes pelnus ārā no nometnes kādā tīrā vietā. (Tora, „Levīts”, „Cav”, 6:3-6:4)

Pelni simbolizē mūsu vēlmes sadedzināto daļu, kuru mēs neesam spējīgi izlabot (ceturtā daļa, bhina dalet). Tāpēc tā tiek iznesta ārā no nometnes, jo šo vēlmi nedrīkst izmantot.

Nometne, kas apzīmē mūsu egoisma četrus līmeņus, ietver sirmgalvjus, sievietes, bērnus, vīriešus, levītus, koenus. Nevienam no viņiem nav tiesību izmantot vislielāko egoismu, kuru nav iespējams izlabot. Tas paliek dabā, taču tiek iznests ārpus izmantošanas ietvariem un tāpēc tiek likvidēts.

Tas līdzinās tam, kā nogrieztu priekšādiņu vispirms iemet smiltīs, bet pēc tam vispār izmet. Tas ir, tās daļas, kuras mēs nevaram izmantot, personificē vislielākos egoistiskos līmeņus, kas pagaidām nav labojami – šim nolūkam mums nav ekrāna, pretestības spēka.

No TV pārraides „Grāmatu Grāmatas noslēpumi”, 06.12.2013.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Tora | Add Comment →